Prasmes neatkarīgai dzīvei

ATBALSTS JAUNIEŠU GARĪGAJAI VESELĪBAI JAUNIEŠU MĀJAS IKDIENĀ

Jaunietis nonāk tādā audžuiestādē kā jauniešu māja gadījumos, kad viņš izņemts no ģimenes un nonāk valsts apgādībā. Šādas pārmaiņas jaunietim var būt ļoti satraucoša, pat traumatiska pieredze. Iespējams, mājās valdījusi visnotaļ haotiska gaisotne, kas apgrūtinājusi jaunieša vispārējo attīstību un psiholoģisko labklājību. No šādas haotiskas vides jaunietis tiek pārcelts uz jauniešu māju, turklāt nereti tas notiek pret viņa gribu.

Jauniešu mājas vide veidota tā, lai stabilizētu jaunā cilvēka stāvokli, radot drošu attīstības vidi, kurā viņam tiek sniegta gan tā saucamā koriģējošā, gan kompensējošā pieredze. Vadītāji cenšas ar jauniešiem radīt uzticības pilnas attiecības. Ar jauniešu mājas noteikumu un rīcības modeļu palīdzību varam veicināt jaunieša garīgo veselību un novērst stresa faktorus. Šai rakstā esam izvēlējušies, mūsuprāt, būtiskākos faktorus, kas sagrupēti šādās piecās tēmās:

1. pamataprūpe un struktūra,
2. jauniešu mājas darba kultūra, 
3. saskarsme, 
4. kopiena un aktivitātes, 
5. ģimene un sadarbības tīkls. Centīsimies aplūkot doto tēmu, jauniešu garīgās veselības atbalstu un stresa faktoru novēršanu pēc iespējas plašākā skatījumā, apvienojot jauniešu mājas vadītāja un psihiatriskās aprūpes speciālista pieredzi.

17 gadu vecam zēnam, kas jau ilgu laiku pavadījis jauniešu mājā, un 14 gadu vecam zēnam, kas pieredzējis vairākas pārcelšanās, pajautājām, kā vislabāk atbalstīt jauniešu mājā dzīvojošu jauniešu garīgo veselību. Viņuprāt, ir svarīgi nodrošināt jauniešiem brīvības sajūtu, lai jaunietis netiktu pārāk pieskatīts un varētu ietekmēt savu dzīvi, ir jāturas pie noteikumiem un jāciena jaunieša privātā telpa – viņa istaba.

Pamataprūpe un struktūra

Jauniešu mājā pirmais solis ir pamataprūpe. Jaunieša miega ritms, nepieciešamo barības vielu uzņemšana, kā arī personiskā higiēna ir faktori, kas tiek nodrošināti un nepieciešamības gadījumā koriģēti. Ņemot vērā katra individuālās vajadzības un gatavību, katram jaunietim tiek izveidota sava pamatstruktūra. Regulāras ēdienreizes, tas, cikos jābūt savā istabā vai jāatgriežas jauniešu mājā, tiek plānots individuāli. Vadītāju uzdevums ir ņemt vērā katra jaunieša vecumu un spējas, lai izvēlētos drošas un piemērotas robežas, ko būtu iespējams kopīgiem spēkiem ievērot.

Regulāra struktūra jauniešos rada drošības sajūtu, jo nav jāprāto, kas kurā brīdī jauniešu mājā notiks. Jauniešu mājas koplietošanas telpās ieteicams ieviest mēneša tabulu, piemēram, kalendāru vai ko tamlīdzīgu, kur iemītnieki varētu allaž ieskatīties un uzzināt, kādas norises gaidāmas. Tāpat koplietošanas telpās būtu vērts izvietot grafiku, lai jaunieši varētu redzēt, kuri vadītāji dežurēs nākamajās dienās. Tas samazina nepatīkamu pārsteigumu iespējamību un negaidītu faktoru īpatsvaru jauniešu dzīvē.

Katru nedēļu kopīgi ar katru jaunieti jāizveido individuāla programma, lai strukturētu nedēļas ritējumu un veicinātu jauniešos spēju plānot. Nedēļas programmā iekļaujamas tādas lietas kā saskaņotas iziešanas, vaļasprieki un individuālā pamataprūpe. Jāuzklausa jaunieša viedoklis un jāļauj viņam pašam veidot savu nedēļas programmu. Tas liek jaunietim just, ka viņa viedoklis tiek ņemts vērā. Ja jaunietis iepriekš ir dzīvojis stipri haotiskos apstākļos, kas nav izveidojuši priekšstatu, piemēram, par regulārām ēdienreizēm, vai ja iepriekš jaunieša paša ziņā ir bijis tas, cik vēlā stundā drīkst pavadīt laiku kopā ar draugiem, nedēļas programmas veidošana jaunietim sniedz kompensējošu pieredzi. Daudzu jauniešu gadījumā dzīves sistēmiskuma apguve sākas ar šādu nedēļas programmas sastādīšanu. Jaunietim nobriestot un attīstoties, iespējams pāriet pie mēneša plānu veidošanas.

Jauniešu mājā katram iemītniekam vēlams nozīmēt individuālu palīgu vai ideālā gadījumā – palīgu pāri. Tas sniedz jaunietim apziņu, ka šai mājā ir īpaši pieaugušie, kas interesējas par viņa dzīvi un sniedz nesteidzīgu klātbūtni un konfidenciālu saskarsmi. Lai jaunietis kļūtu par līdzsvarotu pieaugušo, nepieciešamas vismaz vienas drošas attiecības ar pieaugušo, kurās valda savstarpēja pieķeršanās.

Vadītājiem būtu vēlams regulāri izvērtēt katra jaunieša ikdienas struktūru un grafiku. To iespējams izvērtēt pēc vajadzības, piemēram, iknedēļas audzināšanas sapulces vai ikmēneša darba grupas dienā. Jauniešu mājas vadītāji cenšas pielāgot ikdienas struktūru, lai tā atbilstu jaunieša vajadzībām un situācijai. Nereti tas notiek pēc paša jaunieša vēlēšanās.

Jauniešu mājas darba kultūra

Jauniešu mājas darba kultūra – tie ir vadītāju savstarpēji norunāti rīcības modeļi darbā un saskarsmē ar jauniešiem. Darba kultūra ievērojami ietekmē gaisotni visā mājā. Pie darba kultūras pieskaitāma arī vadītāju reakcija uz situācijām, kurās slēpjas iespējama vardarbība. Tās var būt konfliktsituācijas, kas rodas vadītāju nekonsekventas reakcijas rezultātā.

Jauniešu mājas kopīgie noteikumi, rīcības modeļi un sankcijas tiek konsekventi, regulāri ievērotas. Galvenais, lai rīcība vienmēr būtu pamatota, jo tas mājas iemītniekiem nosprauž skaidri saprotamas robežas. Tas veido uzticības cauraustu gaisotni, vidi, kurā jaunieši var droši izpaust arī savus simptomus. Drošības sajūtu lielā mērā veido tas, ka jaunietim nav jābaidās no vadītāja agresivitātes, draudīgas vai nekonsekventas reakcijas uz notikumiem, kā arī tas, ka viņu varētu nepieņemt jauniešu mājā tādu, kāds ir. No jaunieša viedokļa būtisks aspekts ir tas, ka vadītāji aiz visiem simptomiem un problēmām cenšas saskatīt jaunieša personību. Jaunietim būtu jājūt, ka viņš, piemēram, drīkst sadusmoties vai izjust vilšanos un viņam drīkst neveikties. Tas viss ir ļoti cilvēciski, un ikviens no mums tā laiku pa laikam jūtas. Uzsvaram būtu jābūt uz situāciju noskaidrošanu, kā arī atbildības uzņemšanos par savu rīcību. Jauniešiem būtu jājūt, ka viņi vienmēr var atgriezties jauniešu mājā un nebaidīties no vadītāju reakcijas uz viņu nodarījumu.

Lai jaunietis spētu uzticēties sākotnēji pilnīgi svešajiem jauniešu mājas vadītājiem, viņam šeit jājūtas droši. Regulāra ikdienas struktūra noņem bailes no pārsteidzošiem, negaidītiem pavērsieniem, bieži vien tā kalpo par labas savstarpējās saiknes veidošanas pamatu. Tā saistīta arī ar izturētām, piemērotām robežām, ko jauniešu mājas ikdienā vadītāji konsekventi ievēro. Robežas ir jāietur un regulāri jāizvērtē. Drošas robežas atspoguļo attiecīgās jauniešu grupas vajadzības: tām jābūt piemērotām konkrēto jauniešu vajadzībām.

Saskarsme

Saskarsmei jauniešu mājā ir liela nozīme, tā rada drošu un pretimnākošu gaisotni. Saskarsmei jābūt konsekventai un skaidrai, to parasti iedala verbālajā un neverbālajā. Verbālo komunikāciju jeb runu var veidot dažādi. To ietekmē balss uzsvars, ritms un vārdu izvēle. Vadītājiem ir jāievēro gan jauniešu ķermeņa valoda, gan teiktais, kā arī uzmanīgi jāvēro pašiem sava uzvedība, jo īpaši situācijās, kas var novest pie konflikta.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem un mērķiem jauniešu mājā ir sniegt atbalstu jaunietim tajos brīžos, kad viņš pats vai viņam tuvie cilvēki to nespēj. Vadītāja rīcībai ir jāveicina jaunietī ticība tam, ka viņš ir vērtīgs, un jāizceļ jaunieša pozitīvās īpašības. Tas rada spēcinošu un atbalstošu efektu.

Viena no veiksmīgas saskarsmes pamatiezīmēm ir jaunieša izjūta, ka viņa viedoklis tiek uzklausīts un cienīts. Tas jaunietim rada sajūtu, ka viņš var ietekmēt savu dzīvi, un viņš kļūst ieinteresēts arī savā terapeitiskajā izaugsmē. Savukārt tas ir obligāts priekšnosacījums, ja vēlamies, lai jaunieša nonākšana jauniešu mājā nestu pozitīvus augļus. It īpaši situācijās, kad mājās jaunietim bijusi stipri haotiska gaisotne, sajūta, ka iespējams ietekmēt paša dzīvi, var sniegt kontroles izjūtu un ticību spējai nokārtot savu dzīvi.

Jo labāk vadītāji iemācās izjust jaunieti, jo labāk viņi spēj laikus pamanīt viņa vajadzības, kā arī reaģēt uz jaunieša simptomiem, kas var līdzināties destruktīvai uzvedībai. Tādējādi vadītāji laikus reaģē uz iespējamām konfliktsituācijām un tās nesaasinās. Apziņa, ka pieaugušie spēj pozitīvā veidā reaģēt uz viņu simptomiem, ko paši nespēj ietekmēt, jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem sniedz drošības sajūtu. Tas ļauj izvairīties no galējībām.

Kad jaunietis ir iepazinis vadītājus, noteikumus un rīcības modeļus, uzturēšanās jauniešu mājā nerada stresu, jo te nav negaidītu pavērsienu. Vadītāji arī zina, kā jāizturas un jārunā par sarežģītiem jautājumiem, kādā veidā vislabāk veidot kontaktu ar jaunieti konfliktsituācijās un kā jaunietis vislabāk nomierinās.

Kopiena un aktivitātes

Veiksmīgas sabiedrības pamatā ir kopiena un iesaiste, visi cilvēki tiek uzklausīti, un viņiem ir iespēja ietekmēt grupas dzīvi. Viens no kopienas dzīves stūrakmeņiem ir pienākumu sadale tādos darbos kā tīrīšana, ēdiena gatavošana un citos mājas darbos. Pienākumi rada jaunietim sajūtu par to, ka viņam kopienā ir svarīga loma un par kopīgajām lietām rūpējas visi.

Kopienas dzīvi un to ietekmējošos faktorus ieteicams regulāri pārrunāt iknedēļas kopīgajās sapulcēs, kur jaunieši var iesaistīties arī tādu lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz veiksmīgu ikdienas norisi un nepieciešamajām iegādēm. Veidojot veiksmīgu kopienas dzīvi, ļoti svarīgas ir arī aktivitātes. Jaunieši un vadītāji, kopā praktiski darbojoties, gūst kopīgu pieredzi un piedzīvojumus. Tās var būt, piemēram, regulāras vakara aktivitātes vai vairākas diennaktis ilgi pārgājieni. Kopīga pieredze vieno.

Veiksmīgas jauniešu mājas ikdienā valda cieņpilna savstarpējā attieksme un galvenais ir jauniešu attīstība, pasvītrojot jauniešu resursus ar pozitīvas atgriezeniskās saites palīdzību vai kā citādi. Šāda iekšējā vide ar savu atmosfēru vien sniedz jaunietim attīstības un izaugsmes ziņā būtisku koriģējošo un kompensējošo pieredzi. Citiem vārdiem, iesaistīšanās aktīvā un cieņpilnā kopienā, kurā jaunietis tiek pieņemts ar visām nepilnībām un simptomiem,  sniedz jaunietim pieredzi, kas kādu dienu ļaus, piemēram, atgriezties atpakaļ savās mājās vai uzsākt neatkarīgu dzīvi.

Ģimene un sadarbības tīkls

Uzturēšanās jauniešu mājā laika ziņā ir īss posms, kas ilgst vidēji 2–4 gadus. Ja netiek izveidots pietiekami drošs atbalsta tīkls, kas varētu nākt pēc jauniešu mājas strukturētās ikdienas, dodoties prom no tās, jaunietis ir pakļauts riskam iekrist tādā kā tukšumā vai palikt viens. Veiksmīgs sadarbības tīkls apvieno, piemēram, jaunieša ģimeni, radiniekus, terapeitu, atbalsta personu un sociālā darba speciālistus. Galvenais, lai jaunietim nepieciešamības gadījumā būtu pieejama palīdzība neatkarīgai dzīvei.

Jauniešu mājā tiek ievērots princips, ka jaunieša īstās mājas ir tur, kur dzīvo viņa vecāki. Tētis un mamma ir viņa vecāki, lai cik arī neveiksmīga vai traucējoša būtu viņu izturēšanās. Tieši tāpat  jaunietis vienmēr paliks savu vecāku bērns. Pa-rasti vecāki vislabāk pārzina sava bērna dzīvi, tas jauniešu mājas vadītājiem jāņem vērā un jāatbalsta. Vadītājiem jāuztver jaunieša vecāki kā tie, kas vislabāk pārzina sava bērna dzīvi. Jauniešu mājas darbiniekiem ieteicams uzsvērt vecāku nozīmi jaunieša dzīvē, lai vecākiem nerastos sajūta, ka bērns viņiem ir atņemts. Regulāra kontaktu uzturēšana ar vecākiem ir būtisks veids, kā nepieļaut atrautības sajūtu un ļaut vecākiem būt informētiem par jaunieša dzīvi. Jāstrādā tā, lai vecāki tiktu iekļauti, un jāsniedz viņiem iespēja ietekmēt lietas, lai no jaunieša psiholoģiskās labklājības viedokļa būtiskā pedagoģiskā sadarbība noritētu pēc iespējas gludāk.

Dzīve jauniešu mājā vienmēr ir pagaidu posms, turklāt visdrīzāk ļoti īss posms jaunieša dzīvē. Terapeitiskā saikne ar jauniešu māju beidzas drīz pēc aiziešanas no tās, taču vecāki un radinieki cilvēka dzīvē ir uz visu mūžu. Iepriekšminētās saiknes veicināšana un labošana ir ārkārtīgi svarīga, tāpēc tai ir būtiska loma jauniešu mājas terapeitiskajā audzināšanas darbā. Ja neizdodas izveidot veiksmīgu saikni ar vecākiem, tas gandrīz vienmēr negatīvi atsaucas uz jaunieša rehabilitācijas procesu. Darbības pamatā ir jābūt atvērtībai un godīgumam, un izejas punkts meklējams vēlmē izprast iemeslus, kas noveduši pie jaunieša izņemšanas no ģimenes. 

<- Sākums

Garīgās veselības veicināšana ir ļoti būtiska, un tā būtu jāņem vērā saskarsmē ar bērniem un jauniešiem. Bērniem un jauniešiem ar īpaša atbalsta vajadzībām var būt visaptveroša nepieciešamība pēc palīdzības, jautājumu pārspriešanas un prasmju nostiprināšanas. Ikvienam ir tiesības tikt pamanītam, tiesības, ka uz viņu raugās no iespēju un cerību skatpunkta. Garīgā veselība ir nozīmīga ikdienas dzīves sastāvdaļa, tāpēc ikvienā dzīves situācijā un vecumposmā garīgās veselības uzturēšana ir ļoti svarīga.

Ja raugāmies uz garīgo veselību kā dzīves pamatprasmi, mēs to izprotam kā resursu, kas ļauj veiksmīgi vadīt ikdienas dzīvi, veikt darbu un apgūt jauno. Garīgās veselības resursu vairošana un nostiprināšana ļauj mums pārvarēt īslaicīgus trauksmes brīžus un stāties pretī dzīves mestajiem izaicinājumiem. Garīgās veselības prasmes ir ļoti svarīgi uzturēt un mācīties no jauna. Tāpat ir jāprot atteikties no veciem, nederīgiem rīcības modeļiem. Garīgās veselības iemaņas, tāpat kā prasmi būt kopā ar otru cilvēku, emocionālās prasmes un ik-dienas ritma ieturēšanas prasmi, mēs sākam mācīties jau agrā bērnībā. Bērniem ir tiesības uz uzticamu pieaugušo sniegtu vadību un drošu vidi, kurā mācīties šīs prasmes.

Jau bērnībā daļai no mums dabiskāk un vieglāk padodas apgūt garīgās veselības prasmes nekā citiem. Tomēr ir svarīgi, lai visiem bērniem būtu iespējas un vide, kur tās mācīties un vingrināties. Šo prasmju iemācīšana bērnam ir pieaugušo atbildība, un tai būtu jābūt neatņemamai pieaugušā dzīves sastāvdaļai, kaut arī šis process var pārbaudīt pieaugušā pacietību, nervus un humora izjūtu.

Supervaroņa tiesības uz draudzību

Ir svarīgi izprast bērna vai jaunieša individualitāti. Sadraudzēšanās bērniem un jauniešiem ne vienmēr padodas tik viegli, kā mums šķiet. Pieaugušajiem jābūt vērīgiem un jāpamana situācijas, kad bērnam vajadzīga palīdzība, veidojot jaunas draudzības saites. Ikvienam bērnam un jaunietim ir tiesības iemācīties pozitīvas draudzības un saskarsmes prasmes, kā arī saņemt palīdzību, veidojot attiecības ar citiem.

Lai veidotos pozitīvas draudzības iemaņas, jāvingrina daudzas sociālās prasmes. Kopā ar pieaugušo jāmācās ievērot grupas iekšējos noteikumus, jāvingrinās pateikties, atvainoties, piedot, mierināt, uzklausīt, ņemt vērā otra emocijas un iesaistīties spēlēs. No pieaugušā tas prasa lielu pacietību un atkārtošanu, atkārtošanu, atkārtošanu. Ikvienam bērnam un jaunietim jāgūst veiksmīgas sadarbības pieredze ar otru cilvēku un jājūt, ka viņš ir svarīgs grupas loceklis. Līdzdalība grupā vairo pašpaļāvību un drošības izjūtu.

Supervaroņa tiesības uz labu pašapziņu

Pašapziņas būtība slēpjas tajā, ka cilvēks jūtas vērtīgs, svarīgs, tāds, kas apkārtējiem nes prieku, nevis tikai satraukumu un negatīvas emocijas. Pieaugušo radīta pieņemoša gaisotne spēcina bērnus un jauniešus un attīstoši iedarbojas uz pašapziņu. Savu dotību apjaušana un pieredze, ka pieaugušais tev tic un lepojas ar tevi, uzlabo bērna un jaunieša pašapziņu.

Ikdienas ritms un regulāra dienaskārtība dod drošības sajūtu un paredzamību. Paredzamība ļauj izjust veiksmes pieredzi. Savukārt veiksmes pieredze nostiprina pašapziņu un uzticēšanos savām spējām. Regulāra dienaskārtība bērnos un jauniešos vieš cerību un paļāvību. Drošību un paļāvību ar savu klātbūtni rosina arī pazīstami pieaugušie, kas uzņemas atbildību un nokārto visas lietas bērna vai jaunieša dzīvē.

Veiksme rada pamatu jaunā apguvei, tāpēc arī nelielas veiksmītes nedrīkst atstāt bez ievērības, tās jāpadara redzamas. Bērni un jaunieši attīsta savas prasmes un dotības, ja viņiem ļauts mierīgi izmēģināt jauno, kļūdīties un ar pieaugušā palīdzību mēģināt no jauna. Viss nav jāmāk uzreiz, jaunas prasmes drīkst iemēģināt. Pietiek ar to, ka ir drosme mēģināt un apkārtējie pieaugušie iedrošina un tic jaunu prasmju apguvei, kaut arī tam būtu nepieciešama atkārtošana, atkārtošana un vēlreiz atkārtošana. 

Supervaronim ir tiesības izjust emocijas

Daudzas izjūtas bērniem un jauniešiem var būt kas pilnīgi jauns. Emociju apzināšanās, pārspriešana, kāda ir sajūta, izjūtot to vai citu emociju, un savu jūtu nosaukšana vārdā palīdz bērnam un jaunietim iepazīt sevi. Dzīvē mēdz gadīties visdažādākās izjūtas, un itin visas emocijas ir atļauts just, ko nevar teikt par visām emociju izpausmēm. Ir gluži pareizi just priecīgas, bēdīgas vai pat drūmas emocijas. Drīkst arī dusmoties, taču agresīva uzvedība vienmēr ir kaitīga. Pieaugušā atbildības sfērā ir iemācīt bērnam uzvedības regulāciju.

Ikvienam bērnam ir tiesības saņemt apmācību un vadību, lai izprastu savas emocijas un prastu ar tām apieties. Runājot par bērniem ar īpaša atbalsta vajadzībām, svarīga pieaugušo loma ir atbalstīt bērnu emociju izstrādāšanas procesā.

Prieks dod dzīvessparu. Ir svarīgi pamanīt arī mūsu pozitīvās emocijas, pievērst tām uzmanību un nosaukt tās vārdā. Pozitīvisms un optimisms ne-nozīmē skumju lietu noliegšanu, bet gan prieka, cerību un iespēju saskatīšanu savā apkārtnē un dzīvē vispār. Mēs varam bērnam pastāstīt, kāda ir draudzīga rīcība, parādīt, kā mierina draugu, kā izturas godīgi un kā sniedz citiem palīdzību. Empātijas spēju attīstīšanās bērnā ir jāatbalsta un jāvada. Empātijas prasmes un līdzjūtības pieredze palīdz saskarsmes situācijās. Tās nes labu omu un prieku, rada laimes sajūtu, kā arī vairo apmierinātību pašam ar sevi un dzīvi kopumā.

Atkārtošana, atkārtošana, atkārtošana

Garīgās veselības prasmju apguve ikvienam no mums ir projekts visas dzīves garumā. Tas prasa izturību, sīkstumu un ticību tam, ka neatlaidība atalgojas. Cerību pilna gaisotne ļoti ietekmē to, kas no mums izaug un uz ko dzīvē esam spējīgi. Tā rada mums katram atbilstošu nākotnes tēlu. Sapņi un fantāzijas par nākotni ir būtiskas garīgajai labklājībai, tāpēc ikviens bērns jāiedrošina sapņot un jārāda viņam piemērs.

Jāpatur prātā, ka garīgās veselības uzlabošana nav terapija un nav jābūt psihoterapeitam, lai atbalstītu otra cilvēka garīgo veselību. Pieaugušajam galvenais ir saprast, kā izraudzīties garīgo veselību veicinošus rīcības modeļus un vērtības. Ikviena cilvēka ziņā ir izvēle: ieklausīties, pamanīt un būt klātesošam vai paiet garām un atstāt jautājumu neatbildētu.

Jāielāgo, ka pat supervaroņi ik dienu patērē savus resursus, tāpēc tie ik dienu arī jāatjauno. Jāgādā, lai slodze nepārsniegtu cilvēkam pieejamos resursus. Bērniem un jauniešiem nepieciešama pieaugušo palīdzība un atbalsts, lai apjaustu gan savu resursu avotus, gan faktorus, kas tos tērē. Līdzsvaram starp šiem diviem aspektiem ir visbūtiskākā nozīme mūsu garīgajā labklājībā.

Mums ir svarīgi, kā mums pievērš uzmanību. Ar kādu skatienu tu skaties uz mūsu supervaroni? Ko tu viņā saskati? Kādas ir tavas superspējas, ar ko tu vari viņam palīdzēt pacelties spārnos?

Pieaugušā rīcība, kas veicina bērna un jaunieša garīgo veselību

• Būt klātesošam un pretimnākošam.
• Pamanīt bērna vai jaunieša vajadzības.
• Stiprināt bērna vai jaunieša pašapziņu.
• Ar savu piemēru rādīt, kā apieties ar emocijām.
• Mācīt meklēt palīdzību.
• Mācīt draudzēties.
• Ar savu piemēru mācīt, kā nomierināties.
• Sniegt drošu emocionālo saikni un tuvību.
•  Radīt bērnam sajūtu, ka viņš ir vērtīgs un tiek pieņemts.
• Veidot pieņemošu gaisotni grupā.
• Patiesi interesēties par bērnu vai jaunieti.
• Audzināšanas darbā izmantot saskarsmē balstītu audzināšanas stilu.
• Sniegt drošu augšanas vidi.
• Apzināties bērna temperamentu un prast darboties tam atbilstoši.
• Pamanīt iespējamas slimības vai attīstības traucējumus.
• Nodrošināt, lai bērns vai jaunietis tiktu līdzi grupas darbam un netiktu atstumts.

Supervaroņa tiesības

• Būt sava vecuma bērnam vai jaunietim ar vecumposmam raksturīgajām problēmām.
• Tikt apmācītam sociālajās, draudzības un saskarsmes prasmēs.
• Saņemt saprotošu attieksmi un atbalstu savās īpašajās ikdienas vajadzībās.
• Dzirdēt par sevi pozitīvas atsauksmes.
• Iemācīties empātijas spējas un saņemt apmācību un atbalstu emocijpratībā.
• Atklāt savas emociju prasmes un pašam savu emociju izpausmes veidu.
• Saņemt saprotošu, līdzcietīgu un empātisku attieksmi, sev piemērotu atbalstu.

Literatūra:

Marjamäki, E., Kosonen, S., Törrönen, S. & Hannukkala, M. (2017). Lapsen mieli. Mielenterveyden edistäminen varhaiskasvatuksessa ja neuvolassa, Somijas Garīgās veselības biedrība, 3. izdevums. Kosonen, S. (2017) Mielenterveyden huomioiminen ohjauksessa izdevumā Puukari, S., Lappalainen, K. & Kuorelahti, M. (2017). Ohjaus ja erityisopetus oppijoiden tukena. Izdevniecība PS-kustannus.

<- Sākums

AGRESIVITĀTE IR RESURSS

Agresivitāte nozīmē spēcīgas emocijas, pareiza attieksme pret to prasa attīstītu emocijpratību un paškontroli. Pareizi novadīta agresivitāte ir pozitīvs faktors, kas atbalsta indivīda gribas izpausmes, mērķtiecību un rakstura stingrību. Agresivitāte nāk ar lielu enerģiju, kas liek reaģēt arī ķermenim. Ja cilvēks nespēj kontrolēt savu agresivitāti, var rasties agresīva vai pat destruktīva uzvedība. Tomēr ikvienam ir iespēja izvēlēties savas emocijas ievadīt pozitīvā gultnē. Katrs pats var izlemt, kā vēlas rīkoties. Bērniem jo īpaši, taču arī jauniešiem ir nepieciešama pieaugušā palīdzība agresijas jūtu izstrādāšanā un regulēšanā. Agresivitāte un vardarbība nav viens un tas pats. Vardarbība ir rīcība, ko cilvēks izšķiras veikt.

Agresivitāti pavadošajai enerģijai ir būtiska loma cilvēka dzīvē. Agresivitāte ir nepieciešama dažādās situācijās.

• Stiprinot nelokāmību un pašapziņu. Agresijas jūtas palīdz atbildēt uz grūtībām jaunu problēmu risināšanā. Pašapziņa aug, kad cilvēks uzdrīkstas censties un viņam izdodas sasniegt vēlamo. Tādā veidā iemācās arī mērķtiecību.
• Aizstāvot sevi. Pašcieņa un cieņpilnas attieksmes pieprasīšana no citiem prasa agresivitāti. Kad cilvēks neļauj sev darīt pāri, viņš vienlaikus jūtas svarīgs un spējīgs pārvaldīt savu dzīvi. Lai iemācītos sevi aizstāvēt sociāli pieņemamā veidā, turklāt respektējot apkārtējos, nepieciešams nopietns treniņš.
• Mācoties piemērotu uzvedības modeli. Saskarsme un sadarbība ar citiem cilvēkiem mēdz modināt visdažādākās izjūtas, piemēram, aizkaitinājumu. To tomēr nedrīkst pavisam brīvi izpaust. Ir jāapgūst pieņemamais uzvedības modelis. Indivīdam jāiemācās arī izvērtēt, kādas būs viņa rīcības sekas.
• Izprotot un pieņemot savas emocijas. Kad cilvēks sadusmojas, pretošanās paša vardarbīgajām tieksmēm prasa agresivitāti. Svarīgi apzināties, ka emocijas ir pārejošas, iemācīties tās paciest un darboties ar tām.
• Konstruktīvos strīdos. Ar visiem mēs nekad nebūsim vienisprātis, taču uzvesties tik un tā ir jāprot. Attiecībās ar līdzcilvēkiem jāprot pienācīgi izteikt atšķirīgu viedokli.
• Noliegumā. Mums ir nepieciešams daudz agresivitātes nestās enerģijas – drosmes, mērķtiecības un pašpaļāvības –, lai spētu pateikt “nē” tad, kad tas ir vajadzīgs.

Cilvēkam, kas iemācījies kontrolēt savu agresivitāti, tā dzīvē sniedz pašpaļāvību un spēku. Tāds cilvēks apzinās: es palieku pie sava viedokļa un esmu svarīgs! Vai arī: es atļaujos paust savu viedokli! Šāds cilvēks arī zina, ka spēj izturēt savas emocijas un tiek ar tām galā.

Ja iepriekš minētās pozitīvās iezīmes pārvērš par to pretmetiem, mēs iegūstam depresijas māktu indivīdu. Depresīvs cilvēks nespēj palikt pie sava viedokļa un neuzskata, ka ir svarīgs, nepauž savu viedokli un neuzskata, ka ir tikpat vērtīgs kā citi cilvēki. Tādējādi agresijas kontroles apguve novērš gan vardarbību, gan depresīvumu. Vienlaikus tā vairo pašapziņu un dzīves vadības spējas.

Agresijas vadību apgūst bērnībā un jaunībā

Emociju virpulī nav viegli rīkoties pareizi un konstruktīvi. Bērni un jaunieši vēl tikai apgūst emocijpratību, līdz ar to kļūmes gadās viegli. No pašas mazotnes bērni un jaunieši ir jāapmāca un jāpalīdz viņiem tikt galā ar savām emocijām.

Pozitīvi un konstruktīvi emocijpratības paņēmieni aktīvi jāmāca jau mazotnē. Tos var apgūt jau mazs bērns. Sajūtot sevī agresivitāti, seko ātrs lēmums par to, kādu rīcību šai gadījumā izvēlēties. Bērni šo lēmumu pieņem neapzināti. Ja bērna dusmas izpaužas vardarbīgi, pēc situācijas norimšanās mierīgi jāpārrunā ar to visu saistītās jūtas un domas. Šādas pārrunas un vienošanās par paņēmieniem, ko darīt ar uzvirmojušām izjūtām – piemēram, izgāzt dusmas, sitot boksa maisam8 –, palīdz tikt galā problemātiskās situācijās.

Mazi bērni problēmas risina visnotaļ fiziskā veidā, nereti tas tiek darīts ar grūstīšanos un dūrēm. Gadījumos, kad viss nenotiek, kā gribēts, bērns var arī kliegt, spļaut, spert, sist un kost. Tomēr parasti mazi bērni neko lielu nevienam nenodara. Toties pusaudža augums un spēks jau ir krietni lielāks, ja fiziski agresīva uzvedība turpinās arī tad, tā var radīt nopietnāku ļaunumu. Parasti gan nosliece konfliktus risināt ar fiziskiem paņēmieniem gadu gaitā mazinās.

Pie destruktīvas agresīvas uzvedības pieskaitāma arī mantu čiepšana. Tā ir saistīta ar nepakļaušanos, vēlmi riskēt un izrādīt drosmi. Gan fiziskas agresivitātes izrādīšana, gan čiepšana jaunieša vecumā mazinās, kas atbilst bērnu–jauniešu nobriešanai un agresijas izpausmju attīstībai.9 Jaunieša vecumā attīstās riska izvērtēšanas spējas un pieaug atbildības izjūta.

Agresivitātes kontrole ir saistīta ar dzīves pārvaldīšanu, tāpēc tā ir svarīga prasme. Agresivitātes kontroles prasmes cilvēks mācās visu mūžu. Vienam tas padodas vieglāk, kurpretī citam nepieciešama pamatīga vingrināšanās un stiprs atbalsts.

Bērni mācās no piemēriem. Kā apieties ar problemātiskām jūtām un kā uzvesties konfliktsituācijās, bērns noskatās no pieaugušajiem. Daudziem pieaugušajiem pašiem trūkst konstruktīvu agresijas kontroles paņēmienu problemātiskiem brīžiem. Dažkārt pat dzirdēts, ka vecāks bērnam pajautā: “Tu taču viņam iesiti pretī?” Piemēram, ja šāds tūlītējas atriebības modelis ir lietots gadiem ilgi, nav viegli no tā atteikties. Tomēr ir iespējams mainīt savu uzvedību un rīcības modeli izvēlēties atbilstoši konkrētajai situācijai. Mēs ikviens varam nolemt turpmāk rīkoties citādāk un mainīt savu izturēšanos. Vecākiem jāatceras, ka bērni ļoti viegli pārņem neauglīgus un destruktīvus agresivitātes izlādēšanas paņēmienus. Jāteic, ka tuvas attiecības, piemēram, ģimenes locekļu vai pāra attiecības, īpaši ātri raisa problemātiskas emocijas un arī agresivitāti. Šīs cilvēciski svarīgās saites ir īpaši rūpīgi jāsargā no destruktīvas uzvedības. Jāņem vērā, ka vardarbības pielietošana vairo vardarbību arī apkārtējos. Pie emocijpratības pieder arī prasme apieties ar agresīvajām jūtām sabiedrībai pieņemamā veidā.

Kopā ar bērnu vai jaunieti apspriediet dažādus kairinātājus savā dzīvē. Piemēram, kā rodas dusmas kādas konkrētas situācijas, cilvēka vai netaisnības dēļ. Pārdomājiet, kad beidzamo reizi sadusmojāties vai zaudējāt savaldīšanos. Vai atceraties kādu situāciju, pēc kuras nožēlojāt dusmās izdarīto? Kādas tam bija sekas (varbūt bija jāatlīdzina zaudējumi vai jāskaidrojas)? Kā citādāk būtu varēts rīkoties šai situācijā?

Ikviens mēdz būt aizkaitināts vai dusmojas

Katrs no mums dažkārt saniknojas, un šādos brīžos var gadīties pateikt vai izdarīt ko tādu, ko vēlāk nožēlojam. Dusmās ir vieglāk iesist, saplēst lietas, kliegt vai nepiedienīgi izrunāties. Dusmu objekts var būt jebkurš, arī tuvs draugs, paziņa, brālis, māsa vai vecāki.

Sadusmoties ir dabiski. Tāpēc ikvienam ir nepieciešami paņēmieni, kā tikt galā šādās situācijās. Apiešanos ar stiprām emocijām var vingrināt un pārdomāt jau iepriekš. Vienas un tās pašas izjūtas var rasties ārkārtīgi dažādās situācijās. Emocijas mums nesaka priekšā, kāda rīcība būtu loģiska un atbilstoša situācijai. Atšķirīgās situācijās jāizvēlas katrā citādi rīcības modeļi. Ja cilvēks vienmēr ieraujas sevī vai uzvedas nesavaldīgi, pēcāk, iespējams, to nākas nožēlot.

Ļaunus vārdus nekad nevar padarīt neizteiktus un nodarījumu nevar padarīt par nebijušu. Vēlāk uznāk nožēla, tā var būt gandrīz neizturama, un no tās ir grūti atbrīvoties. Šādos gadījumos cilvēks sāk attaisnot savu rīcību ar tādiem nepamatotiem aizbildinājumiem kā “pats vainīgs” vai “nevajadzēja mani nokaitināt”. Tomēr šāda domu gaita tikai pasliktina omu, jo cilvēks labi zina, ka rīkojies nepareizi un aizvainojis otru. Pareizāk ir atzīt savu kļūdu un godīgi palūgt piedošanu. Tomēr šādi nepārdomāti soļi gadās ikvienam no mums.

Esot spēcīgu emociju varā, bieži vien ir grūti rīkoties saprātīgi. Prāts šai spēlē nepiedalās. Emociju pārņemtajam cilvēkam šķiet pavisam pareizi darīt kaut ko nejauku vai destruktīvu. Pēcāk gan paša rīcība vairs nešķiet saprātīga – šāds scenārijs ir visai izplatīts. Tāpēc ir svarīgi vingrināties emociju kontrolē un iemācīties paņēmienus, kas palīdzētu pārvarēt spēcīgu emociju uzplaiksnījumus un sagaidīt brīdi, kad atkal pieslēdzas prāts. Ko darīt reizēs, kad saniknojamies? Tālāk aprakstīti padomi situācijām, kad mūsos atmostas agresijas jūtas. Pēcāk sniegti padomi vecākiem un citiem pieaugušajiem, kā rīkoties situācijās, kad dusmojas bērni un jaunieši.

Kā darboties, kad tuvs cilvēks ir aizkaitināts

Ir situācijas, kad jāsavaldās un jāpaklusē. Nevajag vienmēr aizstāvēties vai izteikt savu viedokli, sākt strīdu vai labot otra teikto.

Brīžos, kad bērns, partneris vai draugs izgāž savu stresu, nogurumu vai frustrāciju, ieteicams saglabāt nosvērtību, kaut arī otra cilvēka rīcība var likties kaitinoša vai netaisnīga, otrs varbūt dusmojas, kritizē vai izsaka aizvainojošas piezīmes. Ja ievēro, ka tev tuvs cilvēks netiek galā ar savām jūtām, vari izlemt uz to šobrīd nereaģēt. Pie šī jautājuma varat atgriezties vēlāk. Svarīgi ir bez aizvainojuma uzklausīt otra aizkaitinājumu vai slikto omu. Te nu ir vietā jautājums: “Gribi, lai tev ir taisnība, vai gribi būt laimīgs?” Dažkārt ir labāk vienkārši būt līdzās, nereaģēt uz otra centieniem aizvainot un visu izrunāt kādā citā brīdī, kad abi būsiet mierīgāki. Mēs vienmēr varam rast paņēmienu, kā nomierināt sevi, taču otru cilvēku izmanīt mēs nevaram, un strīda situācijas nav īstais brīdis, kad sākt otru mācīt.

Pasaule ir pilna nepatīkamu kairinātāju. Savu nervu, emociju un uzvedības nomierināšana un pārvaldīšana ir jāmācās mums katram. Visbiežāk tā ir labākā izvēle. Var koncentrēties uz iepriekšnolemtu mērķi vai domu: “Nav vērts dusmoties.” Stipras emocijas, piemēram, niknums vai aizvainojums, vājina spējas rīkoties saprātīgi. Jūtu uzplaiksnījumi ir grūti paciešami, tie patērē enerģiju un nogurdina.

Nav vērts ļauties provokācijām, lai arī mūs provocētu. Jāsaprot, kuri paņēmieni katram no mums vislabāk der. Lai nomierinātos, varam iziet pastaigā, ieturēt pauzīti, pie sevis prātā nolamāties vai pievērsties patīkamām domām.

Agresīva kliegšana nav ieteicama. Visu ir iespējams izteikt skaidri un saprotami bez provocējoša, aizkaitinoša zemteksta. Izkliegta atgriezeniskā saite īsti labi neiedarbojas, tā tikai raisa daudzas problemātiskas izjūtas. Daudzus cilvēkus kliegšana sabiedē, situācija iestrēgst, un klausītājā nenotiek vēlamās pārmaiņas vai atskārsme. Arī pāra attiecībās un bērnu audzināšanā vēlams iztikt bez balss pacelšanas. Kliegšana neizbēgami attālina cilvēkus.

Šajā nodaļā ir sniegta informācija un padomi, kā palīdzēt cilvēkam ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem kļūt neatkarīgam. Te pieskaramies arī tam, kā atbalstīt bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskām diagnozēm garīgo veselību. Iepriekš šajā rokasgrāmatā iztirzāti dažādi rīcības modeļi un paņēmieni, ar kuriem atbalstīt šādu bērnu un jauniešu darbību dažādās vidēs un veicināt viņu iesaistīšanos. Nākamajā nodaļā izklāstīti padomi un atbalsta paņēmieni, lai atvieglotu bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi un viņa ģimenes ikdienu.

Daļa no sestajā nodaļā aplūkotajiem paņēmieniem radušies projekta “Netraucēta bērnība” laikā. Ja vēlamies izpētīt kādu vidi no bērna viedokļa, noteikti ir vērts izmantot projekta ietvaros izveidoto “Šķēršļu zondi” (www.esteettomyysluotain. fi). Daļa no aplūkotajiem paņēmieniem bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ģimenēm noteikti ir jau zināmi, tai skaitā atbalsta grupas un adaptācijas treniņi. Tomēr arī ar šo informāciju ir vērts vēlreiz iepazīties.

Projekta “Netraucēta bērnība” komanda no sirds novēl bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem, kā arī viņu ģimenēm iespējami veiksmīgu un gludu nākotni. Mūsu rokasgrāmatu lasošajiem pieaugušajiem gribam sacīt: ir aktīvi jādarbojas, lai šo bērnu un jauniešu ikdiena noritētu pēc iespējas vieglāk. Tā mēs visi kopā varam pateikt ardievas šķēršļiem!

1. Vietne Verneri.net, sadaļa “Patstāvība”, https://verneri.net/yleis/itsenaisyys (lasīts 07.01.2019.).
2. Vietne Verneri.net, sadaļa “Patstāvība”, https://verneri.net/yleis/itsenaisyys (lasīts 07.01.2019.); Hyytiäinen 2014, 114. lpp.
3. Hyytiäinen u. c. 2014, 54. lpp.
4. Sandberg 2018, 200. lpp.
5. Leppämäki u. c. 2017, 10.–17. lpp; Virta & Salakari 2012, 117. lpp.
6. Socionoms: speciālists, kas organizē sociālo programmu izstrādāšanu un īstenošanu kompleksu sociālās labklājības uzdevumu realizēšanai. (Latviešu redakcijas piezīme.)
7. Simonoff u. c. 2008; Kim u. c. 2000.
8. Pētījumi tomēr rāda, ka dusmu izlādēšana, sitot kādu priekšmetu (boksa maisu, spilvenu
u. tml.), agresiju nemazina un tādēļ to nevajadzētu mācīt bērniem kā dusmu pārvarēšanas metodi. (Latviešu redakcijas piezīme.)
9. Lasīt papildus: Cacciatore, R., Aggression portaat, 2007.
10. Fiziskas kustības tiešām palīdz nomierināties. Tomēr pētījumi rāda, ka labāk mācīt bērnam sporta u. tml. kustību aktivitātes, kas neietver lietu sišanu. Tā var būt skriešana, pastaiga, izbrauciens ar riteni, progresīvās relaksācijas tehnikas – dažādu muskuļu grupu secīga sasprindzināšana un atslābināšana – u. c. (Latviešu redakcijas piezīme.)