No Somijas jaunās pamatizglītības mācību programmas (2016) vērtībām izriet šādi mērķi. Skolā ikviens skolēns tiek uzskatīts par unikālu un vērtīgu. Skolēnam ir tiesības augt un īstenot sevi kā cilvēku un sabiedrības locekli, saprast savas dotības un saskatīt savu potenciālu. Skolas pamatuzdevums ir atbalstīt ikviena bērna un jaunieša izaugsmi, mācību vielas apguvi un vispārējo labklājību. Skolā jāveido psiholoģiskā labklājība, kas labvēlīgi ietekmē mācību vielas apguvi. Savukārt apguve un pozitīva pieredze skolā nostiprina psiholoģisko labklājību. Tas ir divvirzienu ceļš.
Raugies uz apkārtni caur pozitīvā filtru: meklē sīkas veiksmītes un zelta graudiņus
Pozitīvā pedagoģija nav problēmu ignorēšana, nemitīga mācību atvieglošana, nepamatota uzslavēšana vai atbalsta vajadzību neņemšana vērā. Pozitīvā pedagoģija ir skatījuma paplašināšana, ietverot dažādus veiksmīgos aspektus, un apzināta uzmanības fokusēšana uz to, kas veicina bērna psiholoģisko labklājību un nodrošina pilnu indivīda potenciāla izmantošanu. Papildus atbalsta vajadzību izprašanai un risku kartēšanai ir pastiprināti jākoncentrējas uz cilvēka stiprajām pusēm un tās neatlaidīgi jāizceļ. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad bērns skolas gaitās un mācību vielas apguvē jau tāpat sastopas ar izaicinājumiem. Cilvēka prāts sliecas vairāk pieķerties negatīvajam, apbēdinošajiem faktoriem un netaisnībām, kas tā vien prasās labojamas. Mēs zinām, ka negatīvās parādības vairāk izceļas un tās ir vieglāk un jaudīgāk izteikt vārdos nekā pozitīvos aspektus. Nemitīgas neveiksmes un negatīva atgriezeniskā saite atstāj savu nospiedumu, un bērnam jau agrā vecumā var izveidoties pārliecība, ka viņš ir sliktāks par citiem. Negatīvs priekšstats par sevi kā skolēnu izveidojas ātri un ir grūti maināms. Daudzi bērni un jaunieši, kas saņem īpašo atbalstu, skolas gaitu laikā dzird daudz vairāk negatīvu izteikumu par savu darbību nekā pozitīvu.
Neveiksmes mācībās vai saskarsmē, kā arī atstumšana nopietni apdraud bērna veselību un mācību vielas apguvi. Ja bērns skolā jūtas neveiksminieks, palielinās varbūtība, ka viņš tiks atstumts. Diemžēl daudziem bērniem pieaugušo negatīvā atgriezeniskā saite un zemās ekspektācijas no bērna darbības veicina negatīvu attīstības gaitu. Izraušanās no šī apburtā loka bieži vien prasa ārkārtīgi lielas pūles. Ja uz bērnu raugāmies tikai caur riska filtru, sasniegumi, attīstības lēcieni, kā arī resursus veicinošie mirkļi paliek nepamanīti. Aisberga redzamo daļu veido bērna simptomātika, taču īstos šo izpausmju cēloņus var būt grūti saprast. Iespējams, pieaugušajiem trūkst izpratnes un prasmju veicināt tos faktorus, kas palīdzētu bērniem būt sekmīgākiem, veiksmīgāk veidot saskarsmi un regulēt savas emocijas.
Sniedz atgriezenisko saiti, pasaki paldies par pūlēm, uzsver veiksmes!
Bērnam un jaunietim ir tiesības saņemt atgriezenisko saiti par to, kas viņam izdevies. No psiholoģiskās labklājības viedokļa cilvēkiem vajadzīga trīskārtēja pozitīvā atgriezeniskā saite iepretim katrai negatīvajai piezīmei. Veiksmju un spēju izcelšana stiprina bērna priekšstatu par savu varēšanu, toties negatīva pieredze bieži vājina ticību savām spējām. Ja bērns savām spējām netic, viņš negaida veiksmi arī nākotnē. Par to liecina mērķi, kādus bērns sev izvirza, un iemācītās bezpalīdzības izpausmes, piemēram, bērns padodas situācijās, kas prasa lielāku piepūli, vai arī uzdevuma izpilde sokas pavājināti.
Jo grūtāk bērnam bijis tikt galā ar kādu darbību vai uzdevumu, jo svarīgāk ir piešķirt vērtību un nozīmi arī sīkām veiksmītēm. Apzināta pievēršanās labajam vairo arī prāta lokanību, subjektīvo labklājību un fizisko veselību. Labvēlīga atgriezeniskā saite un raudzīšanās uz bērnu no pozitīvā skatpunkta ir profilakse, kuras pamatā ir mīlestība un kura veicina bērna personību sargājošos faktorus. Ikvienam bērnam ir tiesības uz to, lai viņā tiktu pamanīts labais. Šie īsie mirkļi, itin kā pavisam parastās lietas un saskarsmē izteiktie labie, atzinīgie vārdi vairo bērna iekšējos resursus. Iedrošinoša atgriezeniskā saite rada apmierinājumu, paver jaunus apvāršņus, veicina apguvi un veselīgu pašapziņu.
Tāpat arī ir būtiski, lai ikviens bērns vecumam atbilstošā līmenī saprastu savu attīstības gaitu, iemācītos pieņemt konstruktīvu atgriezenisko saiti un saņemtu atbalstu savai attīstībai visu skolas gadu laikā. Pozitīva, uz novērojumiem balstīta atgriezeniskā saite veicina bērna izpratni par savām prasmēm. Saņemot no pie-augušajiem stimulējošu atbalstu, bērns pamazām notic veiksmes iespējai. Šādu pozitīvu novērojumu un atgriezenisko saišu uzkrāšanās virza bērnu uz priekšu un ļauj ar visiem spēkiem tiekties uz savu mērķi. Bērns iemācās neatlaidību, jūtas motivēts pārvarēt priekšā stāvošos šķēršļus, kā arī iemācās paciest vilšanos. Verbāli uzsverot bērna dotības, ikviens pedagogs var sniegt pozitīvu atgriezenisko saiti – tā nebūt nav tukšu salmu kulšana vai nepamatota slavēšana. Turklāt, kad atgriezeniskā saite tiek izpausta ar bērnu saistītā darbībā, tā kļūst konkrēta.
Padomi vēlamās uzvedības nostiprināšanai:
Bērna dotības – palīgs skolā un ārpus tās
Lai fokusētos uz to, kas rit veiksmīgi, mums ir jāmaina savs domāšanas veids. Nav noslēpums, ka bērni jūtas motivēti un neatlaidīgi tādos uzdevumos, ar kuriem spēj tikt galā un kurus veicot jūtas varoši. Gluži pretēji notiek ar tādiem darbiņiem, kur allaž kaut kas aizķeras un kas laupa ticību paša spēkiem.
Bērna dotības ir tādas viņam raksturīgas pozitīvas īpašības, prasmes un spējas, kas sniedz veiksmes pieredzi. Kad bērns pielieto savas dotības, uzlabojas gan viņa pašvērtējums, gan saikne ar ģimenes locekļiem, draugiem un citiem līdzcilvēkiem. Pozitīvs skatījums audzināšanā, dotību atrašana un izcelšana nav tikai priecīgiem brīžiem paredzēts rīcības modelis. Tas palīdz bērnos nostiprināt sīkstumu, spēju paciest likstas un stresu, kā arī atgūties pēc grūtām situācijām.
Savu dotību iepazīšana uzlabo bērna spēju rast motivāciju izmēģināt kaut ko jaunu un tikt galā ar skolas gaitām. Pozitīvās pedagoģijas mērķis ir palīdzēt katram skolēnam iepazīt savas spējas, lai nebūtu neviena skolas beidzēja, kurš uzskatītu, ka viņš nespēj izcelties nevienā jomā. Skolas uzdevums ir palīdzēt bērniem un jauniešiem īstenot savu potenciālu un izprast savas dotības. Te nav runas par pieklājīgiem, neko neizsakošiem smaidiem, bet gan par skolēnu dotību apzinātu izcelšanu, kas balstīta uz pedagoga novērojumiem. Veiksme vienā jomā bieži vien rada pacēlumu, kas vieš pozitīvu un cerīgu noskaņu arī citās dzīves sfērās.
Aizdomājies, vai skolas darba struktūra un aktivitātes veicina to, lai bērni un jaunieši varētu par sevi domāt šādi:
Literatūra un papildu uzziņas:
Galvenokārt tomēr šajā nodaļā pievērsīsimies tam, kā bērnu ar neiropsihiatrisku diagnozi atbalstīt mācību situācijā. Vispirms minēsim piemērus tam, ar kādiem šķēršļiem skolā sastopas bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskiem traucējumiem, pēc tam dosim ieteikumus, kā šos šķēršļus novērst. Tāpat arī sniegsim skolotājiem un nodarbību vadītājiem padomus, kā rīkoties dažādās situācijās.
Parasti ir nepieciešams pielāgot arī telpas. Atsevišķas skolas ēkas daļas atbilstoši jāapzīmē: ĒDAMZĀLE, SPORTA ZĀLE, SKOLOTĀJU ISTABA, SOCIĀLAIS PEDAGOGS, MEDMĀSA, IEEJA, VESTIBILS u. tml. Sienas katrā stāvā un klases telpu durvis var būt dažādās krāsās. Telpām vēlams būt mierīgām, tādām, kurām neviens nestaigā cauri. Tāpat svarīgas ir nomierināšanās zonas. Laba skaņas izolācija vai, piemēram, ventilācijas sistēmas trokšņu pieklusināšana skolēnam ar paaugstinātu sensoro jutīgumu palīdz koncentrēties mācībām.
Bērnam var nākt par labu pārtraukums, kurā nomierināties vai izkustēties. Arī apkārtējos satraucoša tika vārda nomainīšana pret neitrālu vārdu var uzlabot bērna attiecības ar līdzcilvēkiem (sk. pieredzes eksperta rakstu par ieradumu maiņu 305.–309. lpp.). Uzticības caurausta saikne ar skolotāju skolēnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var atvieglot darbošanos un pielāgošanos skolas videi. Strādājot ar šādiem skolēniem, ieteicams padomāt par piemērotu pārbaudes darbu nokārtošanas metodi. Tā var būt kontroldarba sadalīšana sīkākās daļās, papildu laiks darba veikšanai, atļauja izmantot grāmatu darba izpildes gaitā vai atsevišķas darba vietas piešķiršana. Skolēnam ar neiropsihiatriskām īpatnībām var palīdzēt arī stresa līmenim atbilstoša mērķa izvirzīšana un tūlītēja atalgošana par individuāli izvirzīto mērķu veiksmīgu izpildi.
Skolēna ar neiropsihiatrisku diagnozi darbību veicina tas, ka pieaugušais aktīvi ievēro, kuri faktori rada traucējumus viņa rīcības vadībā. Piemēram, vai izpaužas grūtības uzsākt kādu uzdevumu vai saprast, kurā brīdī tas ir gatavs? Palīdzība problemātiskos brīžos un atbalsts uzmanības fokusa uzturēšanā un virzīšanā atvieglo bērna vai jaunieša darbību. Nereti ir lietderīgi garāku uzdevumu sadalīt pa vairākām dienām. Šādā gadījumā tiek nodrošināta spēja noturēt uzmanību un ņemtas vērā skolēna prasmes. Ir daudz lielāka iespēja veiksmīgi tikt galā ar sīkākos posmos sadalītu uzdevumu nekā ar garu darāmo. Šāds darbošanās veids ir ieteicams arī no bērna un jaunieša pašapziņas nostiprināšanas viedokļa. Asistenta vai skolotāja klātbūtne grupas darbā var palīdzēt skolēnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem būt veiksmīgam sociāli sarežģītās situācijās. Uzmanības fokusēšanai noder arī 2. nodaļā (73.–75. lpp.) izklāstītās idejas, kas saistītas ar darba vidi un strukturēšanu.
Tā kā bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi skolā noder tie paši rīcības modeļi, kas viņam pielāgoti citās darbības vidēs, ļoti svarīga ir aktīva saziņa ar vecākiem. Māte un tēvs parasti vislabāk pārzina savam bērnam piemērotākos rīcības paņēmienus, piemēram, situācijās, kad bērns ir “iestrēdzis”, vai vispārīgus bērna darbību veicinošus faktorus.5
Helsinku pamatskolās skolēnam sniegtās palīdzības un apmācības pamats ir kvalitatīva pamatizglītība. Tas ietver sistemātisku pedagoģijas un darba kultūras attīstīšanu, šķēršļu novēršanu mācību vidē, tās padarīšanu pieejamu un no pedagoģiskā viedokļa izmantojamu (sk. 3. attēlu). Mācību vielas apguves un skolas gaitu pamatā ir problēmu profilakse, uz risinājumu fokusēta nostāja un sistemātiskums, kā arī ģimenes un skolas personāla vai dažādu profesionāļu sadarbība.
Atbalsta veidi:
1. Vispārējais atbalsts nozīmē pedagoģisko profilaksi un preventīvu darbību skolā. Vispārējo atbalstu saņem skolēns, kam dažkārt nepieciešama palīdzība, piemēram, mācību atbalsta veidā. Agrīni uzsāktas intervences mērķis ir novērst problēmu samilšanu, pārnesi uz citām jomām un uzkrāšanos, kā arī samazināt vai izvairīties no koriģējošo darbību nepieciešamības.
2. Pastiprinātais atbalsts tiek sniegts gadījumos, kad ar vispārējo atbalstu nepietiek. Pastiprinātais atbalsts tiek sniegts, pamatojoties uz dažādu profesionāļu veidota pedagoģiskā novērtējuma par skolēna nepieciešamību pēc šāda atbalsta. Vispirms tiek izstrādāts mācību plāns. Pastiprinātais atbalsts ir ilgstošāks, individuālāks un organizētāks nekā vispārējais atbalsts; vienlaikus tiek izmantoti vairāki atbalsta veidi. Pastiprinātā atbalsta nepieciešamības ilgumu nosaka katrā gadījumā atsevišķi. Šāds atbalsts var izpausties kā intensīvs apmācības periods vai arī kā ilgstoša palīdzība mācību darbā, kuras ilgumu nosaka, vadoties pēc skolēna situācijas. Pastiprinātā atbalsta nepieciešamība var mainīties, un atbalsta apjomu iespējams palielināt vai samazināt, vadoties pēc izvirzītajiem mērķiem. Atbalsta pastiprināšana ietver esošo pedagoģisko paņēmienu un atbalsta veidu palielināšanu, kā arī mācību vides pielāgošanu.
Atbalsta pastiprināšana var ietvert šādus aspektus:
3. Īpašais atbalsts tiek sniegts skolēniem situācijās, kad ar pastiprināto atbalstu nepietiek. Šādos gadījumos parasti vajadzība pēc atbalsta ir ievērojami liela un ilgstoša, skolēnam nepieciešama speciālā izglītība. Īpašā atbalsta pamatā ir dažādu profesionāļu izveidots pārdomāts pedagoģiskais ziņojums. Lēmumā par īpašā atbalsta nepieciešamību attiecīgajam skolēnam var paredzēt iespējamo mācību priekšmetu individualizāciju. Īpašais atbalsts tiek organizēts pedagoģiski mērķtiecīgā veidā un vadoties pēc skolēna vajadzībām. To sniedz dzīvesvietai tuvākajā skolā kopā ar parasto apmācību, speciālajā klasē vai speciālajā skolā. Uzsākot īpašo atbalstu, tiek izveidots IPAO jeb individuālais plāns apmācības organizēšanai.
Visos atbalsta sniegšanas posmos tiek sekots līdzi skolēna nepieciešamībai pēc atbalsta, un, mainoties vajadzībām, tās tiek no jauna izvērtētas. Saskaņā ar Somijas Pamatizglītības likumu lēmums par īpašo atbalstu tiek pārbaudīts pēc otrās klases un pirms septītās klases.
Otrās pakāpes izglītība ir mācības vidusskolā vai arodskolā. Mācoties šajās mācību iestādēs, jaunieša mērķis ir vidusskolas beigu eksāmenu nokārtošana vai profesionālās vidējās izglītības diploms. Iestāšanās un mācības otrās pakāpes izglītības iestādē Somijā ir pieejamas ikvienam, tātad “audzēkņa iespējamās atbalsta vajadzības vai mācību iestādes īpašās prasības studentu izvēlē un mācībās ne-drīkst radīt šķēršļus viņa vienlīdzīgām tiesībām tikt uzņemtam mācību iestādē un tiesībām saņemt apmācību”.7
Apmācībai ikvienam audzēknim ir jābūt šķēršļu netraucētai šādās sešās jomās: 1) apmācība un tās koordinēšana; 2) sociālā gaisotne un attieksme; 3) saskarsme; 4) telpas un vide; 5) datortehnika, saziņa un mācību materiāli, kā arī 6) darba prakse. Izglītības sniedzējam ir jāgādā par šķēršļu novēršanu audzēkņu izvēlē un apmācību procesā.8 Kad skolēns ar īpaša atbalsta vajadzībām sāk otrās pakāpes mācības, viņam ieteicams kopīgi ar vecākiem un mācību iestādes pārstāvjiem izvērtēt atbalsta nepieciešamību katrā atsevišķā jomā (sk. 4. attēlu).
Pamatskolā īpašais atbalsts var būt ļoti liels, taču vidusskolā un arodskolā nereti atbalsta apjoms mazinās. Šīs pārmaiņas jāņem vērā un jāizrunā ar nākamo audzēkni, kam nepieciešams īpašs atbalsts, kā viņam vajadzīgie atbalsta veidi mainīsies līdz ar pāreju uz citu skolu. Pamatizglītības iestādē skolēns ir pieradis pie noteikta atbalsta, piemēram, pie speciālās apmācības, asistenta pakalpojumiem un skolēnu aprūpes personāla atbalsta. Tāpēc viņam var būt grūti pāriet uz otrās pakāpes izglītības iestādi, kurā atbalsta apjoms samazinās.9 Otrās pakāpes izglītībā piedāvātos atbalsta veidus ieteicams pamatīgi izpētīt, meklējot nākamo skolu. Par šādas informācijas ievākšanu atbildīgs ir pamatskolas izglītības konsultants. Speciālā pedagoga kompetence ir nepieciešama, lai par skolēna atbalsta vajadzībām informētu vidējās izglītības iestādes speciālo pedagogu. Atbalsta vajadzības var konkretizēt arī otrās pakāpes izglītības gaitu sākumā, ņemot talkā dažādus testus. Pamatskolas izglītības konsultantam ir jāzina par to mācību iestāžu piedāvātajām atbalsta iespējām, uz kurām viņš nosūta pamatskolas beidzējus. Konsultants arī informē jauniešu vecākus par otrās pakāpes izglītībā sniegtā atbalsta principiem.
Arodskolas audzēknim ir tiesības saņemt īpašu atbalstu, ja viņam mācīšanās grūtību vai nespējas dēļ nepieciešams ilgstošs vai regulārs īpašais atbalsts pārbaudījumu sekmīgai nokārtošanai, apmācības profesionālo prasību vai kompetences prasību sasniegšanai. Īpašais atbalsts arodskolā ir plānveida pedagoģiskais atbalsts, kas balstīts uz audzēkņa mērķiem un gatavību, kā arī citi īpaši pedagoģiski un mācību pasākumi.10 Speciālajās arodskolās11 iespējamā atbalsta apjoms ir lielāks nekā citās skolās.
Vidusskolā nav iespējams individualizēt mācību priekšmetus un izveidot skolēnam individuālu plānu apmācības organizēšanai (IPAO). Toties ir iespējams skolēnam izveidot mācību plānu, kurā izklāstīts, kā tiks īstenoti individuālie mērķi, piemēram, gadījumos, kad mācības tiek organizētas daļēji atšķirīgi no vispārējās mācību programmas vai mācību situācijai un pārbaudījumiem tiek piemēroti īpaši noteikumi.12 Vispārējais vidusskolā sniegtais atbalsts ir raksturots vidusskolas mācību programmā: “Vidusskolas apmācību procesā sniegtā atbalsta mērķis ir palīdzēt skolēnam izpildīt vidusskolas mācību prasības. Atbalsts tiek veidots, ņemot vērā skolēnu atšķirīgās situācijas, dotības un attīstības vajadzības.” Vidusskolas posmā sniegtajā atbalstā ir ietverti ar mācību vidi saistīti risinājumi, kā arī skolēnu individuālo vajadzību apmierināšana. Šai posmā atbalsta pamatprincips ir nodrošināt visiem vienlīdzīgu iespēju iegūt izglītību, laikus pamanīt un novērst mācīšanās grūtības.13 Starp jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem, kas dodas mācīties vidusskolā, ir daudz tādu skolēnu, kuru atbalsta vajadzības nav ārēji redzamas, tāpēc, saskaroties ar problēmām, ir būtiski, ka vidusskolas skolēnu aprūpes darbinieki un pedagogi aktīvi ieskicē atbalsta vajadzības.
Mūsdienās otrās pakāpes izglītība no skolēna prasa lielākas spējas mācīties pašvadīti, uzņemties atbildību, kā arī plānot nākotni. Savukārt jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir nepieciešama spēcīga kopīgi izplānota vai mācību iestādes sniegta struktūra, nemainīgas prakses un konkrēta palīdzība ikdienas uzdevumos. Primārs ir pārejas posma atbalsts, lai jaunietis spētu iejusties jauna-jā ikdienas modelī. Pietiekama atpūta, relaksēšanās un patīkamas nodarbes ir ārkārtīgi svarīgas ikvienam jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi. Šādam jaunietim pamatskolas beigšana nozīmē milzīgas pārmaiņas, pēkšņi zūd daudzus gadus pastāvējusī ikdienas struktūra. Otrās pakāpes izglītības iestādes izraudzīšanās un nākotnes izvēles nereti tiek veiktas fantāzijas tēlu iespaidā, taču bez konsultanta vai pieaugušā palīdzības jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir grūti iztēloties realitāti, piemēram, saistībā ar dažādām profesijām. Intuitīva un fleksibla domāšana, kas trūkstošo informāciju papildina ar iztēles palīdzību, cilvēkiem ar autismu bieži nav iespējama. Jaunietim ar autiskā spektra traucējumiem var būt grūti veidot realitātei atbilstošas iztēles ainas par dažādām profesijām un izvērtēt, kura nākotnes mācību vai profesionālā joma būtu pašam piemērota un iespējama.
Jauniešiem ar UDHS var būt slikta pašapziņa, kas daļēji saistīta ar negatīvu mācību pieredzi. Turklāt viņiem var būt spēcīga sava atšķirīguma izjūta, kas var apgrūtināt fokusēšanos mācībām. Mēdz gadīties, ka skolotājiem trūkst izpratnes par skolēna uzmanības deficītu un hiperaktivitāti, tāpēc jaunietis saņem nevis nepieciešamo atbalstu, bet neizpratni par savu izturēšanos. Miega traucējumi un ikdienišķo darbību vadības problēmas, kā arī iespējamas neveiksmes saskarsmes situācijās jaunietim ar UDHS rada papildu slodzi. Pieaugušo atbalsts un kopīga konkrētu risinājumu meklēšana ir svarīga, lai šāds jaunietis tiktu galā ar problemātiskajām dzīves jomām. Arī vienaudžu atbalsts skolēnam var būt ļoti noderīgs, lai atrisinātu grūtības ikdienas dzīves vadībā.14
Pārejot no pamatskolas uz vidējās izglītības iestādi, jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi nepieciešams spēcīgs atbalsts jaunas struktūras izveidošanā, mācībās, lēmumu pieņemšanā un ikdienas darbībās. Otrās pakāpes mācību posmā ieteicams vingrināt arī ikdienas organizēšanas prasmes, kas nepieciešamas neatkarīgai dzīvei. Ārpus skolas notiekoša mācību prakse vai kāds rehabilitējošs process var palīdzēt skolēnam ar papildu atbalsta vajadzībām, kura mācības draud kavēties vai pārtrūkt. Tas var papildināt skolēna rīcībā esošos terapeitiskos pakalpojumus.
Jaunietis ar neiropsihiatrisku diagnozi var ļoti gaidīt pāreju uz jauno skolu. Par iemeslu var būt tas, ka otrās pakāpes izglītības programmā iespējams izvēlēties vairāk tādu mācību priekšmetu, kas šķiet īpaši interesanti, vai, teiksim, pamat-skolā vienaudži nejauki izturas, un skolas maiņa šai problēmai varētu pielikt punktu. Taču jebkurā gadījumā cilvēki ar neiropsihiatriskām īpatnībām viegli satraucas un viņiem stresu mēdz radīt arī labvēlīgas norises. Tāpēc ir svarīgi sākt laikus gatavoties pārmaiņām – arī pozitīvajām. Ieteicams arī cītīgi vingrināt spēju darboties patstāvīgi, jo otrās pakāpes mācību procesā vairāk nekā pamatskolā tiek prasīta spēja patstāvīgi mācīties un organizēt savu darbu. Ar skolēnu kārtīgi jāpārrunā nākamo mācību saturs un jāpārbauda viņa izpratne par to.
Jaunietim mācību laikā nepieciešams liels atbalsts un iedrošināšana, lai viņš ticētu pats sev un savām iespējām. Atbalsta tīkla uzdevums ir ļaut jaunajam cilvēkam atskārst savus iekšējos resursus un stiprās puses. Svarīgi arī atgādināt par veiksmēm un jau sasniegtajiem mērķiem.15
Viens no 2017. gada arodizglītības reformas mērķiem bija uzlabot pārejas posmu pēc arodizglītības iestādes beigšanas. Otrās pakāpes mācību laikā ieteicams piedāvāt tādu atbalstu, kas jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi palīdz tikt galā posmā, kad izglītības iestāde ir nesen pabeigta. 5. nodaļā lasāms vairāk par atbalsta vajadzībām jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem, uzsākot neatkarīgu dzīvi pēc mācību beigšanas.
Papildapmācība un sagatavošanas apmācība
Tā vietā, lai uzreiz pārietu uz mācībām vidējās izglītības programmā, skolēns var izvēlēties mācības pamatskolas desmitajā jeb papildklasē vai arodvidusskolas sagatavošanas programmā (tā dēvēto “VALMA”), ko rīko speciālās arodizglītības iestādes un citas tādas mācību iestādes, kas saņēmušas atļauju šādu apmācību organizēšanai. Šīs iespējas dod jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem papildu laiku pārdomāt savu nākotnes ceļu un profesijas izvēli. Beidzot pamatskolu, jaunietis var būt vēl stipri nenobriedis, neskatoties uz līdzcilvēku atbalstu, viņš var nebūt gatavs pieņemt lēmumus, kas skar viņa nākotni. “VALMA” apmācības kurss ilgst gadu, tad jaunietis pāriet mācīties arodvidusskolā, lai pēc tās beigšanas sāktu darbu attiecīgajā profesijā. Audzēkņi, kam mācību procesā nepieciešams izteikts īpašais atbalsts, var izvēlēties speciālo mācību iestāžu rīkoto “TELMA” apmācības kursu. Šī apmācība ilgst 1–3 gadus, tā jauniešus sagatavo darbam un patstāvīgai dzīvei. Pēc “TELMA” apmācību kursa cilvēks var uzsākt darba gaitas vai darboties kādā programmā, kas risina iesaistes un nodarbinātības jautājumus. Gan “VALMA”, gan “TELMA” apmācību programmas ietver daudz rehabilitējošu funkciju, bez tiešajām mācībām tiek vingrinātas prasmes neatkarīgai dzīvei un sniegts individuāls atbalsts pamatskolai sekojošajā dzīves posmā. Nākamajā rakstā sīkāk pastāstīts par atbalsta iespējām “VALMA” apmācības kursā.
Arodskolu sagatavošanas apmācība “VALMA” ir vidējās profesionālās izglītības ietvaros rīkota sagatavošanas programma. Vieni no galvenajiem tās mērķiem ir audzēkņa profesionālās izvēles izkristalizēšanās, pašizpratnes veicināšana un mācību prasmju attīstīšana. “VALMA” apmācības tiek organizētas dažādās Somijas vietās. Mācības sastāv no audzēkņu arodizglītības orientēšanas, mācību prasmju attīstīšanas, kā arī savas dzīves vadības un praktisko iemaņu veidošanas. “VALMA” kursā iespējams gūt darba dzīvē nepieciešamās pamata prasmes, un mācību process daļēji notiek arī prakses darbavietā.
Apmācības pamatā: audzēkņa pašizpratnes veicināšana
Būtiska prasme: pašnovērtēšanas spēja
Ar pozitīva atbalsta un veiksmes pieredzes palīdzību pedagogi var veicināt jauniešu pašnovērtēšanas spējas un pašizpratnes veidošanos, tādējādi sekmējot viņu nākotnes plānus. Audzēkņiem tiek sniegts daudzpusīgs atbalsts, lai attīstītos viņu pašnovērtēšanas spēja un lai viņi iemācītos pamanīt, kā paši tiek galā ar dažādiem uzdevumiem. Pašnovērtēšanas mērķis ir pozitīvs paštēls, taču vienlaikus arī reālistiskas izpratnes veidošanās par savām kompetencēm. Lai veidotos vispusīga izpratne par savām spējām, pašnovērtēšanā jāņem vērā arī jomas, kurās vēl nepieciešams attīstīties.
Mācību iestādes audzēkņa identitātes veidošanās ir tikpat svarīga kā vēlākā profesionālā identitāte. Uzsākot “VALMA” mācību kursu, jaunieši tiek virzīti uz spēju plānot mācības un mudināti iesaistīties gan savā grupā, gan arī visas mācību iestādes audzēkņu lokā. Kopīgi ar katru audzēkni tiek izveidots individuāls prasmju attīstīšanas plāns (IPAP), kurā raksturotas jau esošās prasmes un kompetenču attīstības mērķi. IPAP izstrādes procesā jaunietim ir galvenā loma. Lai veidotos viņa kā mācību iestādes audzēkņa identitāte, ar attiecīgu uzdevumu vai darbību palīdzību viņš tiek mudināts pamanīt savas dotības.
Labvēlīga gaisotne veicina savu robežu paplašināšanu
Pozitīvs novērtējums jauniešus pievelk. Labvēlīgā gaisotnē audzēkņi ir gatavi vairāk izmēģināt jauno un pat pārspēj paši sevi. Šādos gadījumos ir viegli viņiem sniegt pozitīvu atgriezenisko saiti par sekmīgo veikumu. Veiksmes var būt lielas vai pavisam mazas. Pozitīva atgriezeniskā saite jaunietim pavēsta par veiksmīgi veiktu uzdevumu un rada ticību tam, ka viņš tiek galā ar mācībām. Protams, atgriezeniskajai saitei ir jābūt patiesai, lai audzēknim nerastos nepareizs priekšstats par savām prasmēm. Cēloņsakarību pārrunāšana ar jaunieti sniedz viņam ļoti būtisku informāciju par iemesliem, kāpēc viņam labi veicās. Šīs lietas ar audzēkni jāpārrunā tā, lai viņš tās būtu spējīgs saprast un uztvert.
“VALMA” kursā profesionālā identitāte veidojas, attīstot jaunieša pašizpratni un apkopojot informāciju par dažādiem iespējamiem izglītības virzieniem. Audzēkņi meklē informāciju par viņus interesējošām profesionālajām jomām un izvēlas vairākas tādas, ar kurām gribētu sīkāk iepazīties. Šai procesā bieži vien ir nepieciešama pedagogu palīdzība. Nereti audzēknim jau ir padomā vēlamā profesija, tomēr būtu ieteicamas vairākas izvēles iespējas, kurā mācību iestādē turpināt savu izglītības ceļu. Vispirms var iepazīties ar dažādu arodskolu mācību piedāvājumu, pēc tam izraudzīties konkrētas profesionālās jomas padziļinātai izpētei. Praktiska iepazīšanās ar dažādām mācību programmām ir lielisks veids, kā izkristalizēt savu profesionālo izvēli, jo šādā veidā audzēknis var praksē pārliecināties, kā ir mācīties tai vai citā novirzienā.
Kā audzēkņus virzīt uz atbilstošu profesionālo jomu
Gan audzēknim pašam, gan sabiedrībai kopumā nāk par labu, ja viņš nonāk savām kompetencēm atbilstošā un viņu interesējošā profesionālā jomā. “VALMA” mācību programmā profesionālā izvēle lielā mērā balstās uz praktisku pieredzi. Pedagogi cenšas likt audzēkņiem apjaust savas prasmes. Jauniešu uzmanība tiek vērsta uz savu veiksmju pamanīšanu. Sekmīga veikuma gadījumā audzēknis tiek mudināts aizdomāties, kas bija par iemeslu attiecīgā uzdevuma vai darbības veiksmīgai izpildei. Tāpat tiek pārrunāts, vai konkrētajā darbībā ir vēl kādi attīstāmi aspekti. Tas viss norit labvēlīgā un konstruktīvā gaisotnē. Galvenās jaunieti interesējošo profesionālo jomu prasības viņš noskaidro kopā ar izglītības konsultantiem un arodizglītības pedagogiem, tādējādi audzēknim rodas lielāka izpratne par arodu, kuru viņš vēlas apgūt. Šai ziņā lieliski noder arī praktiska iepazīšanās ar dažādām profesionālajām jomām. Orientācijas pārrunās ar audzēkni tiek aplūkotas viņa kompetences un attiecīgās profesijas prasības, lai jaunietis gūtu reālistisku priekšstatu par savu piemērotību izvēlētajam arodam. Ja audzēknim ir kādi šķēršļi vai problēmas, kas kavē pievēršanos kādai profesijai un sekmīgu attiecīgās arodskolas beigu pārbaudījumu nokārtošanu, pedagogiem šie faktori ir konstruktīvā veidā jāiztirzā ar viņu.
Arodskolu sagatavošanas izglītībā tiek ņemti vērā audzēkņa individuālie mērķi arodizglītībai nepieciešamo prasmju iegūšanā un plānu īstenošanā. Jaunieši var izvēlēties mācības “VALMA” programmā ārkārtīgi dažādu iemeslu dēļ, un, uzsākot šīs mācības, ir liela nozīme individuālai mācību plānošanai. Nesenā arodizglītības reforma Somijā sniedz audzēkņiem daudz iespēju arodprasmju iegūšanai, taču daļai jauniešu izvēļu bagātība rada problēmas. “VALMA” apmācību kurss sniedz iespēju attīstīt arodizglītībai nepieciešamās kompetences un dod laiku karjeras plānu izkristalizēšanai.
Hanna Suhonena-Polvi,
medicīnas doktore, bērnu neiroloģijas speciāliste, bērnu veselības un skolas veselības aizsardzības darba speciāliste, rehabilitācijas speciāliste, “KELA” medicīnas speciāliste
Ar mācību aprūpi mēs izprotam skolēnu un arodskolu audzēkņu veiksmīgas mācīšanās, labas garīgās un fiziskās veselības, tāpat arī sociālās labklājības veicināšanu un uzturēšanu, kā arī šo mērķu sasniegšanai nepieciešamos priekšnoteikumus sekmējošu darbību mācību iestādē. Primārā mācību aprūpe ir preventīva visus mācību iestādes audzēkņus atbalstoša mācību aprūpe. Papildus tam skolēniem un audzēkņiem ir tiesības uz individuālu mācību aprūpi situācijās, ko nosaka mācību iestāžu audzēkņu aprūpes likums.
Ar primāro mācību aprūpi mēs izprotam darbības kultūru un darbības, ar kurām visā mācību iestādē kopumā tiek veicināta audzēkņu mācīšanās, labklājība, veselība, sociālais atbildīgums, saskarsme un iesaiste. Primārā skolēnu aprūpe ir cieši saistīta arī ar veselīgu, drošu un šķēršļu netraucētu mācību vidi; to īsteno visi mācību aprūpes darbinieki. Savukārt individuāla mācību aprūpe ir atsevišķam audzēknim sniegti veselības aizsardzības darbinieku, mācību aprūpes psihologa un kuratora pakalpojumi, kā arī multiprofesionāla individuāla mācību aprūpe, ko īsteno attiecīgajā situācijā izveidota dažādu profesionāļu grupa. Šāda multiprofesionāla darba grupa atbalsta skolēnu, audzēkni vai nepieciešamības gadījumā visu ģimeni, lai apmierinātu mācību iestādes audzēkņa vai audzēkņu grupas atbalsta vajadzības.
Mācību aprūpes sistēma sniedz ievērojamu atbalstu skolēna vai mācību iestādes audzēkņa ar neiropsihiatrisku diagnozi rehabilitācijā. Pareizai rehabilitācijai ir jābūt visaptverošai, kur blakus medicīniskajai un sociālajai rehabilitācijai būtisku lomu spēlē agrīnās izglītības iestādes un skolas sniegtā pedagoģiskā rehabilitācija. Bērnudārza un skolas sniegtais atbalsts, speciālās pedagoģijas atbalsts un piemērota izglītības iestāde spēlē izšķirošu lomu bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem atbalstā.
Rodoties bažām par kādu skolēnu, ir būtiski sanākt kopā iesaistītajam skolas personālam un skolēna ģimenes locekļiem, lai pārdomātu vispiemērotākos atbalsta paņēmienus. Ja izpaužas uzvedības vai mācību traucējumi, skolēnam pēc iespējas drīzāk jāsaņem atbalsts. Jautājumus, kas saistīti ar atsevišķa skolēna vai skolēnu grupas atbalsta vajadzību noskaidrošanu un mācību aprūpes organizēšanu, izvērtē jau iepriekš pieminētā katrā konkrētā gadījumā izveidotā dažādu profesionāļu grupa. Šādā grupā speciālistus drīkst iekļaut tikai ar paša skolēna vai – ja viņš nespēj apzināties šādas piekrišanas nozīmi – ar viņa aizbildņa piekrišanu. Grupas dalībnieki no sava vidus izvirza vienu atbildīgo. Šajā grupā ir iekļauts arī pats skolēns un viņa aizbildņi, skolotājs vai skolotāji, skolēnu konsultants, skolas kurators, skolas psihologs, skolas medicīnas māsa, skolas ārsts, kā arī citas iespējamās skolēna atbalsta tīkla personas (terapeiti, sociālās aprūpes vai bērnu tiesību aizsardzības iestādes pārstāvis, atbalsta persona vai atbalsta ģimene, aprūpes sniedzēja pārstāvis u. c.). Svarīgi ir kopīgi izvērtēt, kā iespējams atbalstīt bērnu viņa ikdienas vidē: bērnudārzā vai skolā un mājās. Atbalsts var izpausties kā pagaidu pedagoģiskie paņēmieni, izteiktāka ikdienas strukturēšana, pastiprināta uzskates materiālu izmantošana, sociālo stāstu pielietošana vai balviņu un tūlītējas atgriezeniskās saites izmantošana. Iespējams, jāpalielina speciālās pedagoģijas un asistenta pakalpojumu īpatsvars, kā arī biežāk jāpiesaista skolas kurators vai skolas psihologs. Varbūt ir nepieciešams atbalsts ģimenei, piemēram, programmā “Palīdzība ģimenei”, vai kāds cits atbalsta veids. Iespējams, nepieciešams komunicēt ar aprūpes sniedzēju par medikamentu pietiekamību.
Tātad primāri ir skolēna atbalsta pasākumi mājās un skolā. Ja ar tiem nepietiek, var būt nepieciešams veikt medicīniskus izmeklējumus, piesaistīt bērnu aizsardzības iestādes atbalstu vai pastiprināt mācību atbalstu trīspakāpju atbalsta ietvaros.
Mācību aprūpes pasākumi ideālā gadījumā atbalsta skolēnu ar neiropsihiatrisku diagnozi tā, lai viņš spētu vislabākajā iespējamā veidā izmantot savas mācību prasmes, lai tiktu atbalstītas viņa dotības. Šie atbalsta paņēmieni panāk pozitīvu pašvērtējumu.
Aizraujošas, piemērotas nodarbes un vaļasprieki ir svarīgi bērna un jaunieša pašizpratnes attīstībai. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatrisku diagnozi pašizpratne var veidoties lēnāk nekā citiem, tāpēc viņiem vajadzīgs atbalsts, lai piemeklētu sev atbilstošu nodarbošanos un uzdrošinātos izmēģināt ko jaunu. Ar vaļasprieku var nodarboties arī mājās. Galvenais, lai nodarbe būtu patīkama.
Dažkārt nepieciešams pamatīgāk papētīt un iepazīties ar dažādu pulciņu piedāvājumu, lai piemeklētu patīkamas un piemērotā veidā bērnu vai jaunieti stimulējošas nodarbības. Tā kā emocionālo prasmju pielietošana un ieklausīšanās savās izjūtās bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem nereti ir apgrūtināta, tuvo pieaugušo un vecāku uzdevums ir sekot bērna stresa un slodzes līmenim un vajadzības gadījumā regulēt brīvā laika aktivitāšu apjomu. Pārtraukumi vaļasprieka nodarbībās var radīt problēmas gadījumos, kad bērns slikti piemērojas pār-maiņām. Šādām pauzēm ieteicams jau laikus atrast piemērotu aizstājējdarbību.
Gadās arī tā, ka nodarbību telpu atrašanās vieta un sensorā vide ir bērnam un jaunietim nepiemērota. Teiksim, ja viņam ir grūti orientēties vidē vai izpaužas paaugstināts sensorais jutīgums un viņš nespēj uzturēties telpās ar atbalsi (piemēram, sporta zālē) vai vietās, kur ir daudz cilvēku. No otras puses, tādu nodarbi kā boulingu daudzi cilvēki ar neiropsihiatriskām īpatnībām izjūt kā patīkamu, jo tai ir skaidra struktūra. Turklāt boulingu var spēlēt arī ar ausu aizsargiem.
Jauniešu ar īpašām vajadzībām iesaistīšanos brīvā laika nodarbībās ar dzīvesvietu saistītie faktori ietekmē vairāk nekā citus jauniešus. Ja līdz pulciņa norises vietai jāmēro tāls ceļš un jaunietis to nevar paveikt paša spēkiem, viņš nevar iesaistīties attiecīgajā nodarbē. Citkārt vietējā interešu izglītības piedāvājumā jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem neatrodas piemērots laiks, vieta vai saturs. Ja bērnam ir atsevišķas ļoti izteiktas aizraušanās, iespējams, ka citi hobiji vai vienaudžu intereses viņu itin nemaz nesaista. Mēdz būt, ka bērns vai jaunietis bez pieaugušo palīdzības nespēj izvēlēties pulciņu, arī pastāvot piemērotām izvēles iespējām.
Bērnu vai jaunieti ar neiropsihiatriskām īpatnībām var traucēt arī brīvā laika nodarbības situāciju neparedzamība. Šādos gadījumos ieteicams iepriekš pār-runāt to, kas norisināsies pulciņā. To visu var arī atainot ar attēliem, bērns tos var paņemt līdzi, un pulciņa vadītājs tos var izmantot, parādot nākamo norisi.
Piemērotas nodarbības var izrietēt arī no bērna vai jaunieša īpašajām interesēm. Šādu vaļasprieku vecāki var atbalstīt, arī nodarbojoties ar to kopīgi.
Var gadīties, ka interešu nodarbībās neizdodas iegūt draugus. Bērna atšķirīgā uzvedība citos var radīt neizpratni, un tāpēc viņu var atstāt ārpus grupas. Bērnam un jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi var arī piemist impulsīva uzvedība, kas pulciņa nodarbībās var radīt konfliktus.
Piedalīšanos brīvā laika nodarbībās var kavēt pārāk lielas prasības. Bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskām īpatnībām var būt grūti izprast attiecīgā pulciņa noteikumus. Šādiem bērniem un jauniešiem parasti ir pazemināta spēja adaptīvi vadīt savu uzvedību, tas ir, dažādām ikdienas situācijām un rīcības modeļiem piemērot esošās zināšanas. Tādēļ nodarbības, kurās netiek ņemtas vērā viņu individuālās vajadzības un gatavība, parasti nav viņiem tiešā veidā piemērotas. Bērnu un jauniešu ar autismu atšķirīgā žestikulācija un izturēšanās var līdzcilvēkos radīt neizpratni un veicināt to, ka viņus nepieņem tik viegli kā citus dalībniekus. Īpašo bērnu un jauniešu īpatnības un iespējamā vajadzība pēc pastiprinātas koordinēšanas nodarbību rīkotājus var darīt piesardzīgus, un var pastāvēt uzskats, ka šie bērni un jaunieši nav piemēroti līdzdalībai parastajos pulciņos. Tāpēc attiecīgās nodarbības viņiem netiek piedāvātas un tās netiek piemērotas viņu vajadzībām.
Bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem īpašo vajadzību ievērošana un koordinēšana prasa izpratni par attiecīgajām diagnozēm. Turklāt nepieciešamas arī zināšanas par konkrētā bērna vai jaunieša individuālo vajadzību pēc vadības. Ideālā gadījumā interešu izglītības centros ir darbinieki ar neiropsihiatriskā kouča vai koordinatora prasmēm. Daudzi pulciņi ir ļoti orientēti uz sacensības garu un mērķu sasniegšanu, tāpēc cilvēkam ar īpaša atbalsta vajadzībām tajos ir ļoti grūti vai pat neiespējami iesaistīties, un nav viegli piemeklēt ikvienam piemērotu vaļasprieku. Bieži vien, darbojoties ar īpašajiem bērniem un jauniešiem, ir nepieciešams piemērot vaļasprieka nodarbības dalībnieka spējām.
Lai bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatrisku diagnozi piemeklētu īsto pulciņu, var izmantot dažādus palīgrīkus, piemēram, ausu aizsargus vai ausu aizbāžņus, noder iepazīšanās ar nodarbību vietu, izmēģinājuma apmeklējums vai arī tāds vaļasprieks, kas atbilst bērna vai jaunieša īpašajai interešu sfērai. Nodarbības strukturēšana, visu izrunājot vai atainojot ar attēliem, der tiem bērniem un jauniešiem, kuri slikti pacieš pārmaiņas un kuriem nepieciešams zināt, kas notiks tālāk. Izvēlētais pulciņš jāiekļauj bērna vai jaunieša nedēļas struktūrā, iknedēļas programmā to atainojot ar attiecīgu attēlu.
Dažkārt nāk par labu individuāla tikšanās ar pulciņa vadītāju. Sīki jāpārrunā nodarbību noteikumi. Ieteicams bērnam vai jaunietim izveidot atalgojuma sistēmu, lai par sekmēm pulciņā viņš saņemtu motivējošu balviņu.
Vēlams iepriekš izmēģināt norunāto rīcības modeli konfliktu gadījumiem. Stresa situācijās bērna vai jaunieša iesaiste jāpielāgo viņa spējām. Sarežģītiem brīžiem var iepriekš paredzēt un izmēģināt atslābināšanās paņēmienus. Nepieciešamības gadījumā pulciņa nodarbībās var būt klāt arī kāds no vecākiem vai cita atbalsta persona.
Dažkārt interešu nodarbības piemeklēšanu atvieglo sev līdzīgu cilvēku vai citu attiecīgās jomas interesentu atrašana internetā. Šai ziņā vecākiem būtu vēlams palīdzēt.
Jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem līdzdarbošanās pulciņos un citās sabiedriskās darbībās bieži rada sarežģījumus, jo viņu sociālās iemaņas parasti neatbilst vienaudžu prasmēm, viņiem ir grūti atpazīt un apgūt saskarsmes situācijas un tajās nepieciešamās prasmes. Šiem jauniešiem vajadzīgs ilgāks laiks, lai mierīgi apgūtu sociālās situācijas. Tāpēc vēlams, lai viņiem piedāvātajos pulciņos šis aspekts tiktu ņemts vērā un būtu gādāts par pastiprinātu koordinēšanu.
Kad atrastas patīkamas interešu nodarbības, bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskām īpatnībām var būt grūti saprast, ka ne visi šo aizraušanos izjūt tik ļoti nopietni kā viņš.
Bērnam un jaunietim ar autiskā spektra traucējumiem parasti ir grūti izmēģināt jaunas lietas un pulciņus, tas izriet no izteiktās nepieciešamības pēc nemainīgas ikdienas struktūras. Šī iemesla dēļ piemērotu pulciņu pieejamība ne vienmēr atrisina viņu vientulības vai ikdienas garlaicīguma problēmu. Bieži vien nepieciešams pazīstamu skolotāju vai tuvinieku stiprs atbalsts un konkrēta palīdzība, lai izdotos dienaskārtībā iekļaut jauno pulciņu. Dažkārt nodarbību norises vietā ir vajadzīgi stresa līmeni pazeminoši rīki, teiksim, dažādi koncentrēšanos un atslābināšanos veicinoši smagumpriekšmeti, sēžamspilvens vai kas tamlīdzīgs.
Pulciņi iekrāso ikdienu, un līdzdalība vaļasprieka nodarbībās var kļūt par ikdienas sastāvdaļu uz daudziem gadiem. Šāda sociālā darbība arī atbalsta un uzlabo interešu grupas dalībnieku psiholoģisko labklājību. Piemērotas brīvā laika nodarbības atstāj arī netiešu ietekmi uz bērna vai jaunieša dzīvi, tās var samazināt vientulības izjūtu un atstumšanas risku.
Tālāk šo nodarbību rīkotāja stāsta par savu pieredzi šādas deju grupas veidošanā jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Savukārt nākamajā lapā zēna ar UDHS māte stāsta, kā viņas dēla futbola komandā izdodas ievērot dalībnieku īpašās vajadzības.
Pirita Asunta,
sporta zinātņu doktore, projekta pētniece Jiveskiles Universitātē, un Terhi Huovinena,
lektore, Sporta izglītības institūts, Jiveskiles Universitāte
Ikvienam bērnam ir tiesības būt līdzvērtīgam dalībniekam sporta nodarbībās bērnudārzā, skolā vai interešu nodarbībās. Pastāv daudz dažādu paņēmienu sporta pielāgošanai, gandrīz ikvienam sporta veidam iespējams piemeklēt dažādus palīglīdzekļus un palīgrīkus.
Pieaugušajiem būtu jāgādā par to, lai bērnam sportā tiktu doti tādi uzdevumi, kuros viņš var izjust veiksmes pieredzi. Sporta nodarbību pozitīvā ietekme izpaužas vienīgi tad, ja tās ir patīkamas un atbilst bērna attīstības līmenim un vajadzībām. Kustību prieks pienākas ikvienam bērnam!
Sports un kustības dažādos veidos ir svarīgas visa vecuma bērniem un jauniešiem. Sports veicina bērna spēju vadīt savu fizisko darbību, sekmē vispārējo attīstību un mācīšanos. Katram bērnam ir tiesības piedalīties savam vecumam piemērotās sportiskās rotaļās un nodarbēs.
Dažāda vecuma bērniem un jauniešiem ir attiecīgas sportisko nodarbību vadlīnijas. To mērķis ir pievērst uzmanību tam, lai katram bērnam tiktu sniegta iespēja ikdienā pietiekami izkustēties. Bērniem, kas jaunāki par astoņiem gadiem, ikdienas kustību aktivitātēm būtu jāilgst vismaz trīs stundas. Kļūstot vecākam, dienas minimālais izkustēšanās apjoms sarūk. 7–12 gadus veciem bērniem ieteicamais izkustēšanās daudzums ir 1½–2 stundas dienā. 13–17 gadu veciem jauniešiem: 1–1½ stundu dienā.16 Balstoties uz starptautisku pētījumu datiem, ieteicamais izkustēšanās daudzums tiek retāk īstenots attiecībā uz bērniem un jauniešiem ar funkcionāliem ierobežojumiem. Šajos pētījumos ar “funkcionāliem ierobežojumiem” izprasti ierobežojumi vai traucējumi, kas saistīti ar redzi, dzirdi, kustībām vai kognitīvo informācijas apstrādi un apgrūtina ikdienas darbību.17
Mūsu fiziskā aktivitāte ir saistīta ar motorajām (kustību) prasmēm. Motorās prasmes savukārt ļoti plaši ietekmē bērna vispārējo attīstību un psiholoģisko labklājību.18 Bērniem, kam izpaužas motorās problēmas, dzīves kvalitāte ir zemāka daudzās dzīves jomās.19 Vājas motorās prasmes ir saistītas gan ar mācīšanos,20 gan ar fizisko,21 psihisko22 un sociālo attīstību23. Par iemeslu motorajām problēmām var būt dažāda veida traucējumi un slimības, piemēram, autisms vai attīstības traucējumi, kas iespaido motoro prasmju apguvi un pielietojumu. Tās ietekmēt var arī motoro prasmju apguves grūtības, kas izpaužas apmēram 5–6 % skolas vecuma bērnu. Šādas motoro prasmju apguves grūtības gandrīz vienmēr izpaužas kopā ar cita tipa mācīšanās grūtībām, autiskā spektra traucējumiem, kā arī uzmanības problēmām (UDHS un UDS).24 Šādus kumulatīvus traucējumus ir būtiski ņemt vērā, veicinot bērna un jaunieša kustību aktivitāti un vispārējo attīstību.
Atbalsts līdzdalībai sporta nodarbībās bērnudārzā un skolā
Ikvienam bērnam ir tiesības uz mērķtiecīgu un daudzpusīgu sportisko izglītību bērnudārzā un skolā. Visiem bērniem būtu jābūt vienlīdzīgām iespējām piedalīties rotaļu, atpūtas, sporta un brīvā laika nodarbībās. Tiem, kam tas nepieciešams, jābūt pieejamiem kustību palīgrīkiem.25
Agrīnajā izglītībā izkustēšanās ir iekļauta ikdienas režīmā.26 Līdzdalību sportiskās nodarbībās atvieglo atbilstošs dienas ritms, saskarsmes atbalsts attēlu un žestu veidā, kā arī viegli uztverams nodarbību telpas iekārtojums. Iesaistei sportiskās rotaļās var būt nepieciešams koordinējošs atbalsts no pieaugušā puses, piemēram, nosakot, kuram ir kārta kaut ko darīt, vai arī spēles dalībnieku lomu nosaukšana vārdā rotaļas laikā. Ja bērns saņem atbalstu un izjūt veiksmi sportiskās aktivitātēs, vienlaikus tiek veicināta arī pozitīva paštēla attīstība: “es protu, es spēju līdzdarboties”.
Skolā vai pirmsskolā līdzdalība mācību procesā tiek atbalstīta saskaņā ar trīspakāpju atbalsta shēmu. Sportā mācību atbalsts jāpiedāvā, piemēram, reizēs, kad bērns nespēj sasniegt apguves mērķus, izpaužas grūtības piedalīties kopīgās darbībās vai arī bērna pavājinātā spēja vadīt savu darbību apdraud viņa veselību un labsajūtu. Atbalsta mērķis ir iesaistīšanās veicināšana. Tāpēc, sniedzot atbalstu mācību procesā, jāņem vērā ne vien bērna individuālās dotības un grūtības sporta stundās, bet arī mācību grupa un vide.27
Ikvienam bērnam ir tiesības pietiekamā mērā saņemt atbalstu mācībās un skolas gaitās, ko-līdz tāda vajadzība rodas.28 Attiecīgās pašvaldības izglītības nodaļai ir pienākums sniegt mācību atbalstu un iesaistes atbalstu skolēnam, kam tas nepieciešams, tostarp sagādājot sporta palīglīdzekļus un palīgrīkus.
Vispārējais atbalsts sporta stundās ietver tūlītējas skolotāja veiktas izmaiņas apmācību procesā, padarot saprotamāku mācību vidi un komunikāciju, kā arī veidojot grupas darba gaisotni. Ja šīs darbības nepalīdz skolēnam iesaistīties un sasniegt apguves mērķus, tiek pār iets uz pastiprinātu atbalstu.
Pastiprinātā atbalsta ietvaros skolēnam izveido mācību plānu. Tajā paredzētas metodes, ar kuru palīdzību skolēns tiks atbalstīts sporta stundās. Papildus vispārējā atbalsta paņēmieniem skolēnam var piedāvāt īslaicīgu speciālo apmācību vai speciālā pedagoga līdzdalību mācību stundās. Mācību saturs un uzdevumi tiek sašķiroti, vadoties pēc bērna vajadzībām. Ja arī ar šāda līmeņa atbalstu nepietiek, uz pedagoģiskā ziņojuma pamata tiek pieņemts īpašā atbalsta lēmums attiecībā uz šo skolēnu.
Īpašā atbalsta ietvaros skolēnam ir iespēja vajadzības gadījumā saņemt individuālu asistentu sporta stundām un apmācību daļēji vai pilnībā var organizēt nelielā grupā. Skolēnam nepieciešamie atbalsta pasākumi tiek paredzēti IPAO jeb individuālajā plānā apmācības organizēšanai.
Mācību vidi sporta stundās var padarīt skaidrāk uztveramu dažādos veidos. Uzmanības noturēšana un savas darbības vadība tiek veicināta, ja priekšā nolikti tikai stundai nepieciešamie rīki. Nodarbības var organizēt pa vairākām vingrošanas zonām. Katra zona skaidri jānodala, piemēram, ar vingrošanas matračiem vai konusiem, un vingrošanas zonu maiņa notiek pēc skaidri saprotama signāla. Vingrinājumiem paredzēto laiku var mērīt ar smilšu pulksteni vai pulksteni. Arī tālruņos un planšetdatoros ir pieejamas dažādas laika mērīšanas lietotnes, ko var izmantot sporta stundās. Ierasta shēma, sākot stundu, pārejot no vienas vingrošanas zonas uz nākamo un stundu nobeidzot, rada skolēnos drošības sajūtu.
Lai veiksmīgi piedalītos stundā, bērnam jāsaprot visas norādes. Skaidra mācību komunikācija sporta stundās ir viens no galvenajiem atbalsta veidiem. To var padarīt uztveramāku, nosaucot bērnu vārdā un sniedzot norādes pa vienai. Norādēm jābūt izteiktām vienkāršā valodā. Piemēram, jāsaka: “Katrs paņem sev nūju”, nevis: “Tagad jūs visi varētu aiziet un paņemt nūjas.” Arī vingrinājumu demonstrēšana un norāžu sniegšana attēlu veidā atvieglo uzdevumu uztveri.
Atbilstoši 2014. gada Pamatizglītības programmas principiem “atbalstoša un pieņemoša gaisotne ir priekšnoteikums mērķu sasniegšanai sporta apmācībās”. Sporta stundās ir jāpievērš uzmanība saskarsmei grupā, piemēram, sadalot skolēnus tā, lai visiem būtu iespējama mierīga darbošanās un būtu patīkami piedalīties stundās. Dažādi grupu uzdevumi, kuros svarīgs ir ikviena veikums, var pozitīvi ietekmēt noskaņojumu sporta stundā. Arī uzdevumi, kas bērniem ļauj ietekmēt situāciju un pieņemt lēmumus, veicina pozitīvas gaisotnes veidošanos. Ir ļoti svarīgi nekavējoties novērst jebkādu izsmiešanu un aizvainojošus izteikumus, ja tādi parādās. Somijas likumdošanā ir noteikts, ka ikvienam bērnam ir tiesības apmeklēt skolu fiziski un psiholoģiski drošā vidē.
No sportiskām aktivitātēm līdz profesionālajam sportam
2018. gadā Somijā veiktais bērnu un jauniešu sportiskās uzvedības pētījums skaidri parādīja, ka jaunieši bez attīstības traucējumiem piedalās organizētās sporta nodarbībās vairāk nekā jaunieši, kuriem ir kāds funkcionālais ierobežojums. Šķēršļi sportiskajām nodarbībām ir apsekoti daudzos pētījumos. Jauniešu, kam izpaužas kādi traucējumi, pārvietošanos apgrūtina sporta nodarbību trūkums un tas, ka nav, kas uz tām aizved, paša fiziskie ierobežojumi, kā arī grūtības saņemt asistenta pakalpojumus vai palīgrīkus.29 Piedalīšanos sporta nodarbībās var kavēt arī draugu ar līdzīgām interesēm un piemērotas grupas trūkums.30 Bez konkrētiem šķēršļiem līdzdalību var kavēt arī sociālie faktori (bērnu nepieņem) un traucējoša attieksme (“bērns nespēj”). Dažkārt līdzdalību kavē informācijas trūkums par esošo sportisko aktivitāšu piedāvājumu.31
Somijas Invalīdu sporta biedrība koordinē programmu “Valtti” (sk. darbības modeļa piemēru 228.–229. lpp.), kas palīdz bērniem ar īpaša atbalsta vajadzībām atrast sev atbilstošas sporta nodarbības. Invalīdu sporta biedrība koordinē arī dažādu invalīdu sporta veidu interešu nodarbības un sacensības iesācējiem, kā arī sadarbojas ar sporta federācijām un Somijas Paraolimpisko komiteju, kas rūpējas par invalīdu profesionālo sportu Somijā.
Papildu iespējas Somijā bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem sporta nodarbību veicināšanai:
Avoti:
Neiropsihiatriskās īpatnības var dažādā veidā ietekmēt bērna vai jaunieša attiecības ar līdzcilvēkiem. Pirmkārt, ikdienā gadās daudz tādu saskarsmes situāciju, kurās netiek pietiekamā apmērā sniegtas norādes jeb vadība, šī iemesla dēļ var uzliesmot negatīvas emocijas, ko apkārtējie ne vienmēr spēj uztvert konstruktīvi. Dažkārt pieaugušie, palielinoties bērna stresa līmenim, izmanto neefektīvus darbības vadības paņēmienus, piemēram, aizliegumu. Ļaunākajā gadījumā šāda negatīva atgriezeniskā saite noved pie negatīva paštēla veidošanās bērnā vai jaunietī. Šādās situācijās pareiza pieaugušo reakcija ir tā sauktais pozitīvais emociju, domu un darbības loks, kurā bērnam sniegtais papildu atbalsts ļauj visiem būt ieguvējiem. Par šo tēmu var lasīt arī 151.–152. lappusē. Par pieaugušā konstruktīvu izturēšanos situācijās, kad bērnam ir augsts stresa līmenis, stāstīts 83.–89. lappusē.
Otrkārt, problēmas var rasties, draudzējoties ar vienaudžiem – bērns var sāpīgi izjust savu atšķirīgumu. Citādais rīcības un domāšanas veids var radīt pārpratumus. Ģimenes locekļa neiropsihiatriskie traucējumi var radīt domstarpības ģimenē un veicināt negatīvas emocijas. Gadās, ka liela uzmanība tiek pievērsta bērnam ar neiropsihiatrisku diagnozi, kurpretim pārējie jūtas atstāti novārtā. Atbalsts bērnu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ģimenēm un vecākiem ļoti ietekmē to, cik sekmīgi vecāki spēj rast risinājumus un izveidot konstruktīvu struktūru savai ikdienai.32
Ja ikdienas prasmju apguvē bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem tās ir jāsadala saprotamās sastāvdaļās un daudzkārt jāatkārto, arī saskarsmes prasmes ikdienā ir sistemātiski jāvingrina un jāatkārto. Tādējādi tās pārvērtīsies par automātiskām darbībām. Uzvedība dažādās saskarsmes situācijās ir jātrenē tāpat kā, piemēram, braukšana ar velosipēdu.
Saskarsmes prasmes un savu seksualitāti mēs parasti apgūstam neverbāli, tas ir, vērojot citus cilvēkus un viņu izturēšanos dažādās situācijās. Tomēr šāda veida mācīšanās prasa tā sauktos sociālos taustekļus jeb spēju nolasīt saskarsmes situācijas un izdarīt īstos secinājumus par cilvēku savstarpējo izturēšanos. Cilvēkiem ar neiropsihiatriskām īpatnībām šāda neverbāla mācīšanās nenorit tik automātiski kā citiem. Skolotājam un citiem pieaugušajiem ieteicams vienmēr pārbaudīt bērna vai jaunieša ar īpašām vajadzībām izpratni par jēdzienu nozīmi un cilvēku attiecībām, jo viņiem tā var nebūt adekvāta.33
Jau mazs bērns ar novērojumu palīdzību iemācās, kāda uzvedība citos raisa pozitīvu atbildes reakciju un dod bērnam vēlamo rezultātu. Šis rezultāts var būt uzslava, balviņa vai patīkama otra cilvēka rīcība kā reakcija uz to, ka bērns uzvedas viņam vēlamajā veidā. Šādā gadījumā bērns sāk dot priekšroku tādai darbībai, kas nes vajadzīgo rezultātu. Bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bieži vien ir ļoti grūti pieņemt pareizos secinājumus saskarsmes situācijās un saskatīt cēloņsakarības starp cilvēku uzvedību un tai sekojošajām norisēm. Bērniem ar autismu ir pavājinātas imitēšanas un atdarināšanas spējas. Viņi arī retāk dalās domās ar citiem cilvēkiem.34 Aprakstošas norādes vai norādes ar metaforām cilvēkam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem neder. Piemērā 233. lapaspusē raksturots, kas notiek, kad cilvēkam ar autismu liek darīt tāpat, kā dara pārējie. Šādu abstraktu norāžu vietā ir jāsniedz konkrēti norādījumi.
Tā kā saskarsmes prasmes ir jāvingrina tāpat kā citas ikdienā nepieciešamās prasmes, bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ieteicams radīt īpašas situācijas, kurās tās apgūt, piemēram, saskarsmes prasmju vingrināšana grupā vai kādas interešu grupas ietvaros. Te nepieciešama daudzkārtēja atkārtošana, pietiekami daudz laika jaunā apguvei un konkrētajai situācijai piesaistīta prasmju vingrināšana. Piemēram, vilciena biļetes pirkšana ir jāvingrina stacijā, lai šai prasmei būtu konkrēts konteksts. Turklāt nepieciešama stipra iedrošināšana, neatlaidība un pacietība no vecāku vai izglītības darbinieku puses.
Ļoti iespējams, bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem jau iekrājies daudz negatīvas pieredzes attiecībā uz saskarsmes situācijām. Varbūt savu īpašo vajadzību dēļ viņš ticis izsmiets vai nav uzņemts izvēlētajā pulciņā. Iespējams, viņš uzskata, ka nemaz negrib savā ikdienā saskarsmi ar līdzcilvēkiem, jo viņam pietiek ar sociālajām saiknēm paša ģimenē.
Ir svarīgi bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskām īpatnībām par saskarsmi stāstīt pozitīvā veidā, izceļot tās labvēlīgo ietekmi uz mūsu dzīvi. Starp citu, līdzcilvēku klātbūtnei ir pozitīvs iespaids uz mūsu organismu, tās ietekmē parasti nokrītas asinsspiediens un mazinās stresa līmenis. Kopīga darbošanās un apkārtējo labvēlīga attieksme rada patīkamu pieredzi, un no citiem cilvēkiem saņemtais atbalsts palīdz tikt galā grūtos brīžos. Saskarsmes prasmes vislabāk var vingrināt, esot kopā ar citiem. Ieteicams paskaidrot, ka sociālās iemaņas mēs visi mācāmies, nevienam tās nav šūpulī ieliktas. Arī līdzcilvēku pleca sajūta mums sniedz atbalstu. Sarunās mēs pamanām, ka arī citiem dzīvē ir bijusi līdzīga pieredze un grūtības kā mums. Tas sniedz atvieglojumu: es neesmu vienīgais, kuram tā ir gadījies. Tuvinieki dzīves līkločos ne vienmēr spēj nodrošināt pietiekami izturīgu drošības tīklu. Šādos gadījumos ir nepieciešams meklēt papildu atbalstu, ko sniedz profesionāļi vai atbalsta grupas (sk. rakstu par līdzcilvēku atbalsta spēku 310.–311. lappusē).35
Otra nozīmīga saskarsmes prasmju grupa ir draudzības prasmes.
Ar tām saistīti šādi ieteikumi:
Svarīgas saskarsmes prasmes ir arī pašizpratne un iecietība pret sevi (par šīm tēmām sk. 51.–54. lpp.). Pašizpratne ir prasme, ar kuras palīdzību cilvēks atpazīst norises un cilvēciskas saiknes, kas viņam rada labu noskaņojumu un ko viņš vēlas vairot savā dzīvē. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var būt sarežģīti iemācīties izprast pašiem sevi, jo viņiem nereti ir grūti definēt savas jūtas un sagrupēt saskarsmes situācijas pēc tā, vai rodas pozitīvas vai negatīvas izjūtas. Viņam var būt arī grūti izveidot un izteikt vārdos savu viedokli, tāpēc ir vērts vingrināt arī prasmi pateikt citiem, kas viņam rada patiku.
Iecietība pret sevi ir sociāla prasme, kas ir īpaši svarīga tiem, kuriem dažādu darbību izmēģināšana un apgūšana prasa vairāk piepūles nekā citiem. Tikai tad, kad cilvēks iemācījies pret sevi izturēties iecietīgi, viņš arī ar citiem pratīs šādi apieties. Empātija, ko mēs izrādām citiem, ir svarīga prasme. Bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bez īpašas palīdzības nespēj iemācīties izrādīt līdzcietību citiem tā, lai apkārtējie iztulkotu viņa žestus kā empātiju. Jaunieti ar autismu var kļūdaini uzskatīt par neiejūtīgu tāpēc vien, ka viņš bez vingrināšanās var nemācēt saprotamā veidā paust empātiju. Mācoties empātiskus žestus, tie daudzkārt jāatkārto. Kad šīs prasmes ir pietiekami vingrinātas, uzvedība kļūst automātiska. Labs palīgs, apgūstot emociju un drošības prasmes, ir Kaijas Lajunenas, Minnas Andeli un Mirjas Ileniusas-Lehtonentas veidotais Somijas Veselības un labklājības institūta 2015. gadā izdotais mācību materiāls “Emociju un drošības prasmes bērniem”.
Otram izrādītā līdzjūtība un nedalīta uzmanība rada patīkamu noskaņojumu. Tas ir vēl labāk par šokolādes konfekti. Empātijas iemaņas var apgūt, piemēram, kopā ar bērnu vai jaunieti piemērojot sarunas situācijai šādus principus:
Bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskiem traucējumiem saskarsmes situācijās var izjust lielu pārslodzi. Tādā gadījumā viņam jādod pietiekami daudz pārtraukumu un atpūtas brīžu, jāizmanto skaidra attēlu struktūra, kas palīdz viņam izprast dienas programmu un pavēsta par nākamajām darbībām.
Ja bērns vai jaunietis ar neiropsihiatrisku diagnozi labi jūtas viens, viņu nevajag spiest iesaistīties saskarsmē, saikne ar apkārtējiem jāpiedāvā nelielās devās. Ieteicams nedēļas programmā paredzēt sabiedriskas darbības vai atzīmēt tās rīcības plānā, ja bērnam vai jaunietim tāds ir.
Saskarsmes situāciju pievilcīgumu bērna vai jaunieša ar neiropsihiatriskiem traucējumiem acīs var mazināt arī tas, ka citu uzvedība sabiedriskās situācijās viņu mulsina. Šādos gadījumos kā palīglīdzeklis noder sociālais stāsts. Situācija tiek izrunāta, ņemot talkā arī attēlus, kur atainotas situācijas daļas ar īsiem paskaidrojumiem, kas palīdz bērnam vai jaunietim saprast, kas notiek konkrētajā brīdī un kāpēc cilvēki izturas attiecīgajā veidā. Dažkārt bērna vai jaunieša neelastīgā izturēšanās var radīt šķēršļus saskarsmes situācijās. Šādos gadījumos ieteicams dot bērnam izvēles iespējas, piemēram: vai brauksim pie vecmāmiņas šodien vai nākamajā nedēļas nogalē.
Saskarsmē bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskām īpatnībām var sadusmoties savu emociju radītās pārslodzes dēļ. Dusmu brīžiem ieteicams iemācīties nomierināšanās paņēmienus un jau iepriekš ierādīt šim nolūkam piemērotu vietu. Tad bērns vai jaunietis zinās, kur paslēpties, ja viņu pārņems trauksme vai dusmas.
Starp šķēršļiem, ar ko sociālās situācijās sastopas bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskiem traucējumiem, jāmin izvairīšanās no acu kontakta vai pieskārieniem, kas apgrūtina veiksmīgu saskarsmi. Par traucēkli var kļūt arī saskarsmes izpausmju atšķirības. Cilvēks ar neiropsihiatrisku diagnozi var lietot balsi citādāk nekā pārējie. Piemēram, viņš var runāt ļoti klusi, spiedzīgā balsī vai līdzcilvēkos radīt neizpratni, atkārtojot frāzes. Saskarsmes situācijās viņu var traucēt un pārslogot arī citi sensorie stimuli, piemēram, apģērba radītā sensorā slodze, aromāti, sekošana citu cilvēku kustībai telpā vai rīcībai. Uzvedību sabiedriskās situācijās var stipri apgrūtināt arī cilvēka ar neiropsihiatriskiem traucējumiem atšķirīgā apkārtnes uztvere: spožs apgaismojums telpā, košas krāsas, kustīgi elementi, piemēram, pulksteņa rādītāji vai kas tamlīdzīgs, interesanti priekšmeti vai ornamenti, kas pievērš uzmanību. Šādi faktori cilvēka uztverē var īpaši izcelties. Teiksim, līdzcilvēka balsi viņš var uztvert daudz vājāk nekā kādu telpā dzirdamu skaņu, un tādējādi var ciest saskarsme.
Pozitīvas saskarsmes pieredzes veidošanos ļoti kavē izsmiekls. Piemēram, bērns ar autiskā spektra traucējumiem skolas pagalmā var vēzēties ar rokām vai staigāt pa vienu un to pašu trajektoriju, kas skolasbiedros rada neizpratni un vēlmi no viņa izvairīties. Atšķirtība no apkārtējiem cilvēkā rada stresu; vientulība var izraisīt pat fiziskām sāpēm līdzīgas izjūtas. Ja bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskām īpatnībām nošķiras no citiem, draugu atrašana kļūst vēl sarežģītāka.36
Bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi mijiedarbību ar citiem cilvēkiem bieži apgrūtina arī tas, ka bez īpašas mācīšanas viņš neizprot tā sauktos saskarsmes nerakstītos likumus. Tāpēc ar bērnu un jaunieti ieteicams izrunāt biežākās sociālās situācijas. Turklāt viņa emociju izpratne var būt stipri vājāka nekā citiem vienaudžiem. Tas var novest pie konfliktsituācijām un dusmu lēkmēm brīžos, kad notiek kaut kas pēkšņs vai pretējs cilvēka vēlmēm. Viņam bieži ir ļoti grūti atpazīt citu cilvēku emocijas un saprast cēloņsakarības, kas ir pamatā apkārtējo uzvedībai. To, ka paša uzvedība atstāj ietekmi uz apkārtējo emocijām un tādējādi arī uz viņu uzvedību, cilvēkam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir grūti izprast, ja to viņam kā nākas neizskaidro.
Visbiežākais šķērslis tam, lai bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem rastos cilvēciskas saiknes ar apkārtējiem, ir tas, ka viņš neprot uzturēt draudzību. Ar bērnu vai jaunieti ir jāpārrunā tas, ka draudzības saišu izveidošanās un uzturēšana prasa savstarpēju saskarsmi, tas ir, regulāru sazināšanos ar otru cilvēku, satikšanos un abpusēji patīkamas kopīgas nodarbes.37
Ja bērnam vai jaunietim nepatīk būt kopā ar citiem cilvēkiem, viņa sociālās prasmes neattīstās. Ja ar saskarsmes situācijām saistās negatīva pieredze, sociālā iesaiste bērna vai jaunieša ikdienā jāpalielina ārkārtīgi uzmanīgi, uzklausot viņa viedokli un pamazām krājot pozitīvu saskarsmes pieredzi. Nav vēlams bērnu vai jaunieti spiest saprasties ar jebkuru vai likt viņam obligāti piedalīties saviesīgos pasākumos. Būtiski, lai konfliktsituācijas vienmēr tiktu risinātas skaidri saprotamā veidā un pēc būtības, notikumus pārrunājot un līdzcilvēku viedokli bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem paskaidrojot. Saskarsmes situāciju un citu cilvēku emociju izprašana ir sarežģīta lielākajai daļai bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskajām īpatnībām. Arī apkārtējo nostāja dažkārt var radīt šķēršļus tam, lai šie bērni un jaunieši vingrinātu savas saskarsmes prasmes. Piemēram, interešu nodarbību vadītājs var uzskatīt, ka jaunietis, kura uzvedībā izpaužas neiropsihiatriska simptomātika, nevar iesaistīties attiecīgajā pulciņā kopā ar citiem, kaut arī šim jaunietim nav izteiktas vajadzības pēc atbalsta vai papildu vadības. Šāda nostāja ierobežo bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem iespējas līdzdarboties grupās kopā ar citiem un veidot saskarsmi ar vienaudžiem.
Sabiedriskās situācijās vēlams ņemt vērā sensoro jutīgumu, jo vides faktoru radītā pārslodze var apgrūtināt vai pat pilnībā bloķēt komunikāciju. Šī pieredze cilvēkam ar neiropsihiatriskām īpatnībām var būt sarežģīta vai nepatīkama. Apgaismojuma pieregulēšana, skaniskās vides pieklusināšana (tai skaitā atbalss noņemšana), telpu saprotamība, lieki uzmanību piesaistošu priekšmetu aizvākšana no redzesloka – šāda un cita veida iekštelpu vides pielāgošana, lai tā būtu patīkamāka cilvēkam ar neiropsihiatriskām īpatnībām, parasti atvieglo arī sociālo situāciju norisi.
Dažkārt domubiedrus un draugus iespējams atrast ar sociālo mediju palīdzību vai meklējot, piemēram, kādas apvienības lokā.
Sabiedriskās situācijās ir būtiski dod iespēju bērnam vai jaunietim ik pa laikam noslēgties un brīdi mierīgi atpūsties kopā ar asistentu vai kādu no vecākiem. Sociālā tīkla dalībnieki ir jāinformē par bērna vai jaunieša īpatnībām un atbalsta vajadzībām saskarsmes situācijās. Informāciju ieteicams sniegt arī izglītības profesionāļiem vai darba prakses vietā.
Tūlītēja pozitīva atgriezeniskā saite par līdzdalību saskarsmē vai sabiedriskā situācijā veicina arī turpmāku jaunieša ar neiropsihiatriskiem traucējumiem iesaistīšanos.
Mācot sociālās prasmes bērnu vai jauniešu ar neiropsihiatriskām īpatnībām grupai, ieteicams izraudzīties atbilstošu grupas lielumu un tikšanās reižu biežumu. Kā jebkuram bērnam, arī bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatrisku diagnozi citu klātbūtnē var parādīties asociāla uzvedība. Lai grupu apmācības nāktu par labu visiem iesaistītajiem, ieteicams izraudzīties tādu grupas lielumu, kas ļautu īstenot ikviena bērna atbalsta vajadzības.
Būtiska ir emocionālo prasmju apgūšana, tā bērns iemācās pazīt savas jūtas un to izraisīto reakciju. Impulsīva darbība īpaši saistīta ar UDHS diagnozi, taču tā ir raksturīga visiem cilvēkiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem (par pašregulācijas treniņiem lasāms 60.–62. lpp.). Vingrinot emocionālās prasmes, jāņem vērā bērna attīstības līmenis un jādarbojas tam atbilstoši.
Video modelēšana kā palīgs saskarsmes prasmju apgūšanā
Pētījumi liecina, ka video modelēšana ir efektīvs paņēmiens komunikācijas prasmju un sociālās uzvedības modeļu apgūšanā cilvēkiem ar autismu.38 Video modeļus var izmantot arī ikdienas prasmju apgūšanā. Šādā gadījumā būtiski, lai apgūstamās prasmes tiktu rādītas no paša darītāja skatpunkta.39 Autisma fonda seksuālās audzināšanas projekta ietvaros tika izveidoti sociālo prasmju vingrināšanas video, kas atrodami portālā “Youtube” Somijas Autisma fonda (Autismisäätiö) kanālā.
Internetā ikviens var atrast vadlīnijas, kā strādāt ar video modelēšanu. Tālāk minēti daži noderīgi interneta avoti:
Pirkumu grozs ir tukšs.
LAT
