Pieņemoša attieksme: iesaistīšanās, 
laba oma un prasmju pielietojums

1. nodaļa

Kad vien iespējams, jāpieņem bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem citādā uzvedība


Bieži vien neiropsihiatriskā diagnoze nav redzama no malas. Tomēr daudz­kārt tai līdzi nāk nopietnas grūtības vadīt pašam savu darbību, tikt galā ar situācijām atšķirīgās vidēs un sensoro stimulu džungļos, kā arī izdzī­vot mūsdienu sabiedrības interaktīvajā dzīves modelī. Autisms, UDHS un Tureta sindroms var ievērojami ietekmēt arī to, cik viegli vai grūti bērnam vai jaunietim ir iemācīties patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes. Šādu bērnu un jauniešu slodze ikdienas pamatdarbībās, it īpaši situācijās, kas prasa elastīgumu un piemē­rošanās spēju, var būt tik liela, ka tā gluži kā smaga fiziska trauma attur cilvēku no darbošanās, samazina ticību savām spējām un var graut arī pašapziņu..

Neiropsihiatriskās diagnozes, no kurām šai grāmatā aplūkojam autiskā spektra traucējumus (AST), Tureta sindromu (TS) un UDHS, nav cilvēka paša radītas, kā arī ar tām nevar inficēties¹. Šāds konstatējums var šķist savāds, taču ir svarī­gi šo faktu skaidri pateikt, lai cilvēki prastu bez aizspriedumiem un ar izpratni attiekties, piemēram, pret TS pacientu. Šai rokasgrāmatā mēs lietojam apzīmēju­mus “neiropsihiatriskās diagnozes”, “neiropsihiatriskie traucējumi”, “neiropsihi­atriskais spektrs”, “neiropsihiatriskā spektra traucējumi”. Atvērtu un saprotošu apkārtējo izturēšanos pret cilvēkiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem mēs dēvējam par pieņemošu attieksmi.

Tā kā bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi spēja piemēroties sa­biedrības prasībām ir ierobežota un daļēji nepieciešama abpusēja pieskaņošanās, apkārtējo pieaugušo uzdevums ir pielāgot savu darbību un prasības tā, lai tās atbilstu šī bērna vai jaunieša situācijai. Prasības, ko bērns nespēj izpildīt, liedz bērnam vai jaunietim iesaistīties. Vienkāršoti varam sacīt, ka nepieciešama spēja saskatīt notikumu tālāko virzību, rīcības un vides saprotamība, cilvēka prasmēm piemēroti mērķi un galvenais – vēlme saprast bērna vai jaunieša citādo uzvedību. Šādi veidota vide un audzinātāju rīcība nenošķir bērnu no pārējiem, turklāt nāk par labu arī bērnam bez diagnozes.

Tas, ka no malas neiropsihiatrisku diagnozi nevar redzēt, mums pārlieku bieži liek maldīgi domāt, ka bērns tīšām slikti uzvedas. Taču šie bērni, it īpaši tie, kuru traucējumu pamatā ir mikrobioloģiski faktori, nespēj rīkoties citādi. Ir svarīgi saprast, ka viņu uzvedību nenosaka negants raksturs un tas nenotiek tīšām, bet rīcības pamatā ir šo bērnu attīstības specifika, kuras uzliktajos ietvaros mazais cilvēks darbojas.

Ir viegli nodomāt, ka bērns ar neiropsihiatriskiem traucējumiem tīšām atsakās ēst, taču iespējams, ka bērnam ap muti ir sensori jutīgas zonas, kas padara dažu pārtikas produktu lietošanu neiespējamu. Bērnam mutē var būt zona, kas ir īpaši sensitīva uz pieskārieniem. Tādēļ dažu pārtikas produktu garša var izraisīt ļoti nepatīkamas sajūtas un padarīt ēšanu neizturamu.

Pie Tureta sindroma pieder arī tādi nervu tiki kā otra cilvēka mīmikas atdarinā­šana vai eholālija², ko arī mūsdienās uztver kā uzvedības traucējumus, kaut arī tās ir TS izpausmes un šo diagnozi saņēmušais bērns vai jaunietis nespēj attiecī­go uzvedību ietekmēt.

Tāpēc, ja vien tas iespējams, ir jāpieņem bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisko diagnozi atšķirīgais uzvedības veids. Pieņemšana ir faktu apzināšanās un laipna attieksme pret citādo. Protams, grāmatā ir viegli dot padomus. Dzīvē tos ievērot ir krietni grūtāk, ikdiena veidojas no dažādām situācijām, un ne vienmēr ir viegli saprast konkrētas uzvedības iemeslu. Tomēr jau atvērtība vien, kā arī cenšanās izprast ar bērna vai jaunieša neirobioloģiju saistītos ierobežojumus un īpašās va­jadzības ir vecāka vai pedagoga attieksme, kas palīdz bērna attīstībai. Tādējādi pieaugušais palīdz neiropsihiatrisko diagnozi saņēmušajam tikt pamanītam un saņemt savām vajadzībām atbilstošu palīdzību, savukārt tam var būt ļoti tālejo­šas pozitīvas sekas.

Pieņemoša attieksme pret neiropsihiatrisku diagnozi saņēmušu bērnu vai jau­nieti un individuāls atbalsts ir modelis, uz ko mums visiem jātiecas. Pedagoģijas zinātnes doktore Līsa Ahonena veltījusi šādus vārdus pieaugušajiem, kas lasīs šo rokasgrāmatu:

“Tā kā katrs bērns ir atšķirīgs, mums jāatbrīvojas no ilūzijas, ka viens un tas pats pedagoģijas modelis derēs ikvienam. Pretējā gadījumā mēs ātri vien nonāksim situācijā, kad visiem bērniem noteiksim vienādas prasības un vadlīnijas.

Mums jāsaprot, ka patiesa vienlīdzība un taisnīgums nenozīmē, ka visi bērni dabūs visu vienādā daudzumā, bet gan, ka katrs bērns dabūs to, kas viņam vajadzīgs. Bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bez daudzām dažādām brīnišķīgām īpašībām piemīt arī īpatnības, kas mums jāņem vērā. Neiropsihiatriskie traucējumi ir plašs dažādu īpatnību kopums, tas skar daudzus unikālus indivīdus, kam nepieciešama dažāda veida palīdzība.

Rīcības modelis, kas vienam bērnam ļoti palīdz, otram var būt tīrās šausmas. Īstais ceļš un īstie paņēmieni rodas tad, kad uzdrošināmies sajust, pamanīt bērnu kā vienotu veselumu, vienlaikus apzinoties, ka arī vecāks visu mūžu mācās un process šai gadījumā ir svarīgāks par galamērķi. Šī procesa gaitā katram bērnam ir tiesības justies labam un pietiekamam, kā arī saņemt nepieciešamo atbalstu savai attīstībai.”

Ne tikai bērniem ar neiropsihiatrisku diagnozi, bet arī viņu vecākiem ir vaja­dzīgs atbalsts un sajūta, ka viņu vajadzības tiek pamanītas. Somijas Sociālās ap­drošināšanas aģentūras “Kela” 2017. gadā publicētais pētījums uzrādīja, ka, plā­nojot bērnu ar neiropsihiatrisku diagnozi aprūpi un rehabilitāciju, jāgādā arī par viņu vecāku psiholoģisko labklājību. Kā liecina pētījums, vecāku galveno rūpju lokā bija arī pašu veiktspēja un vainas apziņa³. Šo bērnu vecāki viegli iekrīt citu vai sevis vainošanā un turklāt izjūt apkārtējo – tai skaitā arī jomas profesionāļu – nosodījumu, jo īpaši gadījumos, kad viņu bērna uzvedība ir problemātiska. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērna ar neiropsihiatrisku diagnozi vecāki saņemtu izprat­nes pilnu attieksmi un viņiem būtu iespēja kādam pastāstīt par izaicinājumiem un veiksmēm savā ikdienā. Cieņpilna attieksme veido uzticēšanos, kas atvieglo palīdzības sniegšanu un aprūpi. Vecāki ir jāiekļauj visos palīdzības un aprūpes plānošanas posmos un visās darbības vidēs. 4

Ar konvencijas saturu var iepazīties internetā:
Avots: Raksts YK:n vammaissopimus voimaan vietnē https://yle.fi/uutiset/3-8875927 (Lasīts 25.06.2018.)


<- Sākums

Pieņemoša attieksme ir neredzamu šķēršļu atpazīšana un pamanīšana


Šķēršļi, ar kuriem saskaras cilvēks ar neiropsihiatrisku diagnozi, bieži vien nav redzami vai ir grūti pamanāmi. Piemēram, skolas dienaskārtībā paredzēta pa­tīkama pārmaiņa: tuvējās bibliotēkas apmeklējums. Tikai retais iedomāsies, ka bērnam ar autiska spektra traucējumiem, kam nepieciešama augsta paredzamī­bas pakāpe, tas rada sarežģījumus. Veikalu skaniskā vide var liegt tos apmeklēt jaunietim ar autismu, tā dēļ var rasties nepieciešamība iepirkties atsevišķi, tādā diennakts laikā, kad veikalā nav citu apmeklētāju. Traucējošs var būt arī informā­cijas trūkums un autiskā spektra pacientiem raksturīgā shematiskā domāšana. Jaunietis var ilgi nostāvēt pieturā, gaidot precīzi tādu pašu autobusu – teiksim, ar apaļiem lukturiem un ar noteiktu izlaiduma gadu –, kādā brauca, mācoties pat­stāvīgi doties uz skolu. Tā rezultātā jaunietis var nokavēt skolu vai nemaz netikt uz to. Bērna vai jaunieša iesaistei šķēršļus var radīt arī pedagogs, kas neizprot problemātiskās uzvedības cēloņus. Piedalīšanās bērnudārza ekskursijā vai dzim­šanas dienas svinībās var izpalikt, ja bērna stresa reakcija uz izmaiņām ierastajā dienaskārtībā tiek uztverta kā negrozāma parādība, ko nav iespējams mainīt ar rūpīgu iepriekšēju plānošanu un bērna individuālajām spējām piemērotu treniņ­programmu. Ja ar šādu situāciju iespējams tikt galā un bērns vai jaunietis pie­dalās kopīgajās norisēs, darbības vide un apkārtējo pieaugušo attieksme ir bijusi pareiza.

Ņemsim piemēru ar klases viesošanos bibliotēkā. Skolēnam tas jau laicīgi jāpa­vēsta, izmantojot sociālo stāstu un attēlus, turklāt apmeklējuma laikā bērnam jāsniedz vajadzīgās instrukcijas. Veikala darbinieki var autiskam apmeklētā­jam piedāvāt stundu bez mūzikas, košām gaismām un citiem apmeklētājiem. Mācoties pārvietoties patstāvīgi, ar attēlu palīdzību bērnu iepazīstina ar dažā­diem autobusiem, kas visi ved uz vajadzīgo galamērķi. Bērnudārza ekskursijai vai dzimšanas dienas svinībām jāsāk gatavoties jau laikus: kopā ar bērnu jāiziet cauri atšķirīgās dienas programmai, nodrošinot to, ka tas nebūs pārāk liels slogs bērna prasmēm un nepārsniegs viņa sensorās tolerances līmeni. Nepieciešamības gadījumā līdzdalība svinībās jāpiemēro atbilstoši bērna spējām.

Ja šādi neredzami faktori tiek aktīvi atpazīti un ievēroti, darbības vide un tajā klātesošo pieaugušo rīcība nerada šķēršļus bērniem un jauniešiem ar neiropsihi­atrisku diagnozi. Viņi saņem nepieciešamo atbalstu, ir spējīgi piedalīties norisēs, un uzlabojas psiholoģiskā labklājība. Šādu pieņemšanas veidu dēvējam par pie­ņemošu attieksmi.

Tātad, kas īsti ir pieņemoša attieksme? Vispirms atcerēsimies, ko nozīmē pie­ņemšana. Te ir runa par to, ka, plānojot un veidojot vidi, tiek ņemtas vērā cilvēku atšķirības5. Pieņemšana ir saistīta ar pieejamību, ar to, lai vide, informācija un komunikācija būtu visiem pieejama. Sociālā pieejamība ikvienam nodrošina sa­jūtu, ka cilvēks ir gaidīts un vēlams6.

Pieņemoša attieksme nozīmē to, ka pieņemšanas princips iesakņojas cilvēku prā­tā un izpaužas nostājā pret apkārtējiem. To var uzskatīt arī par apzinātu vienlīdzī­bas un sociālās integrācijas īstenošanu. Vienlīdzība ir mūsu sabiedrībā ievērots princips, kas nosaka, ka pakalpojumi un iespēja tajos piedalīties tiek nodrošināti visiem, kā arī tiek ņemts vērā katra indivīda atšķirīgais starta punkts un vajadzī­ba pēc atbalsta. “Sociālā integrācija” nozīmē to, ka ikvienam sabiedrības loceklim tiek nodrošināta iespēja būt līdzdalīgam un just piederību pie sabiedrības. Tādu neiropsihiatrisko diagnožu kā AST, UDHS un TS gadījumā pieņemošu attieksmi visbiežāk kavē informācijas trūkums par diagnožu un to iezīmju izpausmēm un to radītajām īpašajām vajadzībām.

Kaut arī vides pieejamības uzbrauktuves Somijā mūsdienās ir gandrīz visās vie­tās, pieņemoša attieksme mūsu sabiedrībā vēl nebūt neizpaužas visās vietās un situācijās.

Divu skolas vecuma zēnu ar autismu māte dalās savā pieredzē: “Ja pieņemšana mūsu sabiedrības apziņā būtu kas vairāk par ratiņkrēslu rampām, arī autiskā spektra cilvēkiem būtu lielākas iespējas piedalīties. Gaidot brīdi, kad tas notiks, savas vajadzības skaļi piesakošo autisko bērnu mātēm joprojām bieži nākas apkārtējiem skaidrot savu bērnu sensoro jutīgumu.7”

Tāpat kā pieņemšanas un pieejamības principi, arī pieņemoša attieksme balstīta Somijas vienlīdzības likumdošanā. Vienlīdzības likuma 8. paragrāfs aizliedz dis­krimināciju:

“Nevienu nedrīkst diskriminēt pēc vecuma, izcelsmes, pavalstniecības, valodas, ticības, pārliecības, uzskatiem, politiskās darbības, darbības arodbiedrībā, ģimenes sakariem, veselības stāvokļa, invaliditātes, seksuālās orientācijas vai citām personai raksturīgām iezīmēm.”

Tālāk likumā pozitīva īpašā attieksme ir paskaidrota šādi: “Tāda samērīga īpašā attieksme, kuras mērķis ir vairot patiesu vienlīdzību vai arī no diskriminācijas izrietoša kaitējuma novēršana vai labošana, nav diskriminācija.”8

Nepieciešamība pēc vienlīdzīguma darbībā un visu iesaistīšanās sākas jau no ie­priekš minētās ANO konvencijas, ko Somija ratificējusi 2016. gadā. “Šķēršļi personu ar invaliditāti sociālajai pieņemšanai bieži rodas no nepiemērotas sabiedrības organizācijas un kritiskas nostājas.”9

Šajā rokasgrāmatā rodama sīkāka informācija par 

dažādiem šī rīka aspektiem.

Meklē atzīmi “Zondējam šķēršļus!”

Projekts “Netraucēta bērnība bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskā spek­tra traucējumiem”, kura ietvaros tapusi šī rokasgrāmata, paredzēts, lai mazinātu diskrimināciju un attīstītu vienlīdzīgu praksi bērnu un jauniešu darbības vidē un vadībā. Kā uzsvērts arī iepriekš minētajā likuma pantā, vienlīdzīga attieksme nenozīmē vienādu praksi un uzvedības modeli attieksmē pret bērniem. Vienlī­dzība nozīmē to, ka sabiedrība ņem vērā katra indivīda īpatnības un atbalsta viņu nepieciešamajā veidā, radot ikvienam iespēju dzīvot tikpat pilnvērtīgu un labu dzīvi kā citiem. Vienlīdzīgs atbalsts nodrošina indivīda iesaistīšanos; atbalsta sniegšana saudzē bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi enerģijas re­sursus, ļaujot ne vien izķepuroties attiecīgajā situācijā, bet arī iesaistīties. Sniegtā palīdzība tādējādi kļūst par cilvēka iesaistei nepieciešamo resursu.

Vienlīdzība tātad ir sabiedrības rūpju lokā, tāpat arī tās mērķis ir sociālā integ­rācija. Piemēram, skolā sociālā integrācija un tālāk aplūkotā iekļaušana nozīmē atsevišķu vadības veidu piemērošanu un pielāgošanos dažādiem mācību priekš­nosacījumiem un vajadzībām. Šādi katrs var apgūt zināšanas atbilstoši saviem individuālajiem priekšnoteikumiem, tas ceļ cilvēka pašvērtību un vēlmi iesais­tīties sabiedrības dzīvē. Lai īstenotos sociālā integrācija, ir nepieciešama dažādu vērtību, mērķu un priekšnoteikumu saliedēšana sabiedrībā 10.

Kaut arī vienlīdzības, pieņemšanas un pieejamības principi ietilpst mūsdienu sabiedrības standartā un lielā mērā tie jau tiek īstenoti (piemēram, sabiedrisko pakalpojumu sfērā), līdz patiesai pieņemšanai mums tomēr vēl krietns ceļš ejams. Varētu sacīt, ka esam vēl tikai šī ceļa sākumā. To labi atklāj stāsts par rozā ričuku (18. lpp.), ko rakstījusi viena no šai jomā pieredzējušām mammām, kas līdzdar­bojās projektā “Netraucētā bērnība”. Te redzam, cik bēdīgi apkārtējo nostāja ie­tekmē viņas meitas dzīvi.

Šī rokasgrāmata lasītājiem piedāvā paņēmienus, kā darbības vidi un pieaugušo attieksmi mainīt uz bērnus un jauniešus ar neiropsihiatriskā spektra traucēju­miem pieņemošu. Šai ziņā noderīgs rīks ir projekta “Netraucēta bērnība” ietvaros izveidotā mobilā lietotne “Šķēršļu zonde” (sk. 285. lpp.) Ar tās palīdzību iespē­jams konstatēt šķēršļus bērna vai jaunieša darbībai un rast atbalsta risinājumus.

Neiropsihiatriskās īpatnības bieži vien pirmajā acu uzmetienā nav pamanāmas. Tieši tāpat nereti ir grūti pamanīt traucēkļus bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi ikdienā. Izlasi 8.–12. lapaspusē aprakstītos neiropsihiatrisko diagnožu raksturojumus. Pēc katra no tiem padomā, ko tu iepriekš zināji par šo diagnozi un tās izpausmēm un kāda informācija tev ir jaunums. Pēc tam atzīmē šeit redzamajā attēlā tos priekšmetus, kas var traucēt bērnu vai jaunieti ar neiropsihiatrisku diagnozi vai tās iezīmēm. Cik daudzi priekšmeti nokļūst šai sarakstā? Ja tavā sarakstā ir 10–15 traucējošo faktoru, tātad tu labi atpazīsti šķēršļus.

<- Sākums

Iekļaušanas princips agrīnajā izglītībā un skolā rada konsekventu attieksmi


Pieņemošu nostāju un vienlīdzību agrīnās izglītības un skolas posmā nodroši­na šeit ievērotais iekļaušanas princips. Ja bērnam vai jaunietim ir nepieciešams īpašs atbalsts, gan bērnudārzos, gan skolās tas tiek sniegts ar individuālu vadību un speciālās pedagoģijas11 metodēm. Pamatskolās praktiskā atbalsta plānošanā palīdz IPAO jeb individuālais plāns apmācības organizēšanai. Iekļaujošā skolas sistēmā robežas starp bērniem, kam nepieciešama īpaša palīdzība, un pārējiem skolēniem tiek maksimāli izlīdzinātas, turklāt atbalsta saņemšanai nav nepiecie­šama oficiāla diagnoze12. 2017. gada rudenī pastiprinātu vai īpašu atbalstu saņē­ma 17,5 % no visiem pamatskolēniem13.  

Iekļaušanas princips bērnudārzos

Dzīves pirmo gadu pedagoģijā un pirmsskolas izglītībā bērnu īpašās vajadzības risina iekļaujoši. Agrīnās izglītības likums paredz ikvienam bērnam vienlīdzī­gas iespējas gūt agrīno izglītību un saņemt individuālu atbalstu14. Agrīnajā un pirmsskolas izglītībā tiek iekļauti arī speciālās pedagoģijas elementi, lai sagādātu bērniem tādu augšanas vidi, kur katrs var attīstīties un apgūt dažādas prasmes kopā ar pārējiem.

Arī pirmsskolas izglītība pieder pie agrīnās izglītības sfēras, tās mērķis ir attīstīt bērnā priekšnoteikumus tālākām mācībām15. Vairāk par agrīnajā izglītībā pielie­totajām speciālās pedagoģijas metodēm pastāstīts 148.–150. lappusē rakstā par kādu bērnudārzu Turku pilsētā.

Bērnu ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem iekļaušanu agrīnajā un pirmssko­las izglītībā iespējams veicināt arī ar dažādām praktiskām metodēm.

Iekļaušanas princips skolās

Gan organizējot pirmsskolu darbu, gan pamatizglītībā pašvaldības ievēro tuvē­jās skolas principu un agrīnās palīdzības sniegšanas principu16.  Tuvējās skolas princips nodrošina to, lai katram skolēnam būtu tiesības iet skolā, kas atrodas tuvu mājām. Bērniem ar īpašām vajadzībām nepieciešamā palīdzība tiek snieg­ta attiecīgajā tuvējā skolā vispārējās izglītības klasē. Skolēnam ir tiesības saņemt individuālu palīdzību, kolīdz rodas vajadzība pēc tās. Atbalsts mācību procesā tiek sniegts trīs pakāpēs. Vispārējā pakāpe attiecas uz visiem skolēniem, palīdzī­ba tiek sniegta atsevišķos gadījumos pēc nepieciešamības. Pastiprinātā pakāpe nozīmē to, ka nepieciešams regulārs dažāda veida atbalsts. Savukārt īpašās pa­kāpes atbalsta sniegšanai nepieciešams speciāls lēmums. Šīs rokasgrāmatas 194. lappusē redzamā shēma ataino Helsinku pilsētas pakļautībā esošo skolu sniegtā atbalsta saturu katrā no šīm trim pakāpēm.

Līdztekus apmācības vienībām slimnīcās un pašvaldību, pašvaldību grupu, kā arī privātu internātskolu un speciālo skolu piedāvātajai apmācībai ir iespējams saņemt arī pastiprinātu īpašo atbalstu. Tas paredzēts bērniem un jauniešiem, kam ir kompleksa vai smaga invaliditāte, garīgās attīstības traucējumi, AST di­agnoze vai smagas garīgās attīstības problēmas17. Šajā rokasgrāmatā pastiprinātu īpašo atbalstu sīkāk neaplūkosim.

Iekļaušanas princips nodrošina katram vienlīdzīgas iespējas iesaistīties izglītības procesā un mācīties skolā. Pamatskolās iekļaušanas princips nozīmē vispārējās un speciālās izglītības klašu sapludināšanu vienotā skolas sistēmā. Tiesa, dažās skolās vēl pastāv īpašās klases, tāpat pastāv arī speciālās skolas, kurās ikviens skolēns saņem īpašu atbalstu.


Skolās īstenotā iekļaujošā tendence ietver šādus aspektus:

  1. Visi skolēni mācās kopā.
  2. Kopīgā apmācība tiek veidota, ņemot vērā skolēnu individuālos priekšnotei­kumus.
  3. Ikviens – gan skolēni, gan skolas darbinieki – skolā jūtas pieņemts un cie­nīts.

Vadoties pēc iekļaušanas principa, skolai ir jānodrošina skolēniem sekojošais:

  • netraucēta fiziskā mācību vide un pieejamas informācijas tehnoloģijas, ko­munikācija un mācību materiāli;
  • sociālā pieņemšana (līdzdalība mācību plānošanā un atbalsta vajadzību pārrunāšanā, kā arī līdztiesīga līdzdalība kopīgās darbībās);
  • pieņemoša attieksme no pedagogu puses (nepieciešamais atbalsts mācībās un individuālas apmācību iespējas).

Iekļaušana nav konkrēts, sasniedzams mērķis, tas ir nepārtraukts izvērtēšanas un pielāgošanās process, kurā atbrīvojamies no šķēršļiem, kas bērnu traucē mācī­ties un iesaistīties. Šai procesā mēs paplašinām mācību plāna robežas un mācību situāciju pārvaldīšanu, lai pēc iespējas biežāk skolēns varētu iesaistīties grupas norisēs kā pilntiesīgs tās loceklis¹⁸. Līdzās izglītības iegūšanai ārkārtīgi svarīgs faktors ir bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskām diagnozēm iesaistīšanās, jo skolā šie bērni kopā ar citiem iemācās sociālās iemaņas: kā uzvesties sabiedrībā un kā tikt galā skolas vidē. Šīs ir svarīgas un nākotnē ļoti nepieciešamas prasmes.

Iekļaujošas skolas idejas pamatā ir skolēnu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Sa­biedrībai ir pienākums nodrošināt tādu normālu skolas vidi, kas būtu apmieri­noša visiem¹⁹. Skolā jāpārliecinās, ka ikviena skolēna gadījumā, tai skaitā bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi, tiek ievēroti šādi iekļaušanas principi:

  • skolēnam ir pieejami nepieciešamie individuālie palīglīdzekļi un palīgpaņē­mieni, kā arī izglītības resursi;
  • skolēns saņem cieņpilnu attieksmi un skolā tiek pieņemts tāds, kāds ir;
  • skolēnam ir iespēja piedalīties un ietekmēt situāciju.20

Arī vidējā līmeņa izglītības programmu mērķis ir iekļaušanas un pieņemšanas ideju iedzīvināšana. Profesionālajā izglītībā valda princips, ka ikvienam, kas mā­cās attiecīgajā programmā, jānodrošina vienlīdzīgas iespējas mācīties un apgūt attiecīgās prasmes, tāpat arī vienlīdzīgas tālākmācības un darba tirgus iespē­jas. Izglītības iestādei ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas neatkarīgi no skolēna vai absolventa atšķirīgajiem mācību priekšnoteikumiem. Arī iestāšanās proce­sam mācību iestādē ir jābūt iekļaujošam. Vadoties pēc mācību plāna, vidusskolā

Avots:The Salamanca Statement and Framework for Action on Special Needs Education vietnē http://www.unesco.org/educati-on/pdf/SALAMA_E.PDF.

sniegtā atbalsta mērķis ir palīdzēt un atbalstīt audzēkni tā, lai tam būtu vienlīdzīgas iespējas iegūt vidējo izglītību.21

Iekļaušanas principa īstenošana bieži vien prasa dažādu jomu profesionāļu sadarbību, kur tie visi palīdz bērnam vai jaunietim ar īpašām vajadzībām iegūt maksimālo rezultātu no skolas mācību procesa. Līdzās skolas darbiniekiem ar šo audzēkni var strādāt veselības aprūpes speciālisti, profesionāļi darbā ar jauniešiem vai sociālās aprūpes darbinieki.

Iekļaušana – realitāte vai iedomas?

Iekļaujošas skolas modeļa īstenošanu var apgrūtināt tas, ka katras skolas rīcībā esošie resursi ir atšķirīgi. Neviena skola sevi nevar dēvēt par pilnībā iekļaujošu. Realitātē atbalsta saturs ir stipri mainīgs – atkarībā no skolas un skolotāju resursiem.22

Tiek daudz diskutēts arī par to, vai iekļaušanas princips skolās īstenojies pietiekami skaidras konkrētas rīcības veidolā un apmierina visu skolēnu sociālās un akadēmiskās vajadzības vai arī tas joprojām daļēji ir palicis valdības retorikas līmenī23. Gan neiropsihiatrisko diagnožu, gan cita rakstura īpašo vajadzību ievērošanā vēl vērojami trūkumi.

Iekļaušanas principa izaicinājums ir padarīt to par realitāti arī katra neiropsihiatriskā spektra bērna vai jaunieša dzīvē. Tā kā neiropsihiatriskās atšķirības no malas bieži redzamas tikai nedaudz, nereti neapjaušam nepieciešamā atbalsta apjomu. Piemēram, ir viegli kļūdīties, uzskatot, ka sēžamspilvens skolas solā ir pietiekama palīdzība bērnam ar UDHS, kaut arī patiesībā viņam ir grūtības ar uzmanību, savas darbības vadību un impulsu kontroli, kam būtu nepieciešams liels un stiprs atbalsts.

Iekļaušanas princips vēl nekalpo ikvienam bērnam un jaunietim tādā veidā, kā mēs to vēlētos. Piemēram, bieži vērojama situācija, ka IPAO sapulcē norunātie palīdzības soļi vēl atsevišķi jāpavēsta katram skolotājam. Teiksim, ja ar klases audzinātāju panākta vienošanās, ka skolēns rakstisku pārbaudes darbu var kārtot arī mutiski, izmantojot grāmatu, iespējams, ar citu skolotāju tas pats būs jāizrunā vēlreiz – un tā ar katru pedagogu atsevišķi. Šis piemērs labi parāda to, cik daudz darba vēl jāveic, īstenojot konkrētu individuālu atbalstu bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, lai gan par to jau pa-nākts kopīgs lēmums, un cik ļoti šai procesā būtu nepieciešami vienoti priekšraksti. Par pieaugušo atšķirīgo praksi un rīcības nesaskaņotību viena un tā paša bērna vai jaunieša gadījumā vairāk izklāstīts rakstā “Pieaugušo attieksmes pārbaude” (33. lpp.).

Zemāk redzamajā lodziņā sniegti padomi bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskajām diagnozēm iekļaušanas principa labākai realizācijai skolās.



<- Sākums

Pieņemošas vides nozīme bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem dzīvē


Tādi neiropsihiatriskie traucējumi kā AST, UDHS un TS izriet no centrālās nervu sistēmas attīstības traucējumiem, kuriem var būt līdzīgas izpausmes. Piemēram, uzmanības problēmas, sensoro funkciju īpatnības un sociālo situāciju nolasīšanas grūtības vieno neiropsihiatriskos cilvēkus neatkarīgi no precīzas diagnozes, kaut arī katram pacientam simptomu aina ir individuāla.

Cilvēkam ar neiropsihiatrisku diagnozi smadzenes darbojas citādi nekā parasti. Neirobioloģija attiecas uz nervu šūnu un nervu sistēmas uzbūvi un darbību. Neiropsihiatrisko traucējumu pamatā esošā neirobioloģija var būt ļoti dažāda. Pie neiropsihiatriskiem traucējumiem neiromediatori, kas nodrošina nervu šūnu savstarpējo saziņu, nereti darbojas citādi nekā parasti.26 Tāpat arī kāda smadzeņu daļa var nedaudz atšķirties pēc savas uzbūves vai darboties nedaudz citādi. Piemēram, cilvēkiem ar UDHS ir novērotas atšķirības pieres daivas apvidū.27 Dažkārt trūkst inhibitoru, kas samazina nervu šūnu savstarpējo saziņu, tādējādi smadzeņu pārraidītais informācijas apjoms, tāpat arī sensoro stimulu stiprums var būt neizturams.

Svarīgs faktors bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi atšķirīgās uzvedības pamatā ir no vidējās atšķirīga sensorā uztvere. 30–35 % UDHS pacientu izpaužas sensorās uztveres atšķirības. AST gadījumā sensorās uztveres izmaiņas ir pat 70 % pacientu, savukārt cilvēkiem ar TS atšķirīga sensorā uztvere bieži parādās pirms nervu tikiem.28 Citādo uzvedību nosaka arī atšķirīga informācijas apstrāde, sociālo situāciju nolasīšana un grūtības vadīt un organizēt pašam savu darbību.

Bērna vai jaunieša atšķirīgās uzvedības pieņemšana vienmēr, kad tas iespējams, ir svarīga arī tāpēc, ka neiropsihiatrisko īpatnību dēļ pacientam ir grūti izmainīt savu uzvedību. Ar neiropsihiatriskā spektra diagnozēm saistītas arī darbību apgrūtinošas sensorās uztveres īpatnības, kā arī visai ierobežots rīcības modeļu klāsts. Ne vien pieaugušajiem, bet arī bērniem ir svarīgi zināt sava vienaudža uzvedības pamatā esošās atšķirības. Kad bērna vai jaunieša ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem atšķirīgās uzvedības iemeslus paskaidro vienaudžiem, tie gandrīz vienmēr tūlīt to pieņem. Piemēram, kādā Turku bērnudārzā, kur integrētajā grupiņā bija arī bērni ar īpašām vajadzībām, Ellija (vārds mainīts), meitenīte ar UDHS iezīmēm, drīkstēja ēšanas pārtraukumā stumt ēdiena ratiņus, jo kustēšanās viņai palīdzēja pārlaist gaidīšanas brīdi. (Citus šī Turku pilsētas bērnudārza ikdienā radušos padomus lasi 148.–150. lappusē.) Pārējie bērni situāciju pieņēma, zinot, ka Ellijai tas nāk par labu.

Neiropsihiatriskā spektra bērna un jaunieša atšķirīgās uzvedības pieņemšana ne tikai samazina viņam izvirzīto prasību līmeni, bet pazemina arī stresa līmeni. Tādējādi bērns jūtas piederīgāks grupai un mazinās viņa individuālā citāduma izjūta.

Darbību apgrūtinošās neiropsihiatriskās īpatnības ir jāpieņem kā bērna personības daļa, turklāt jāņem vērā, ka bez šīm īpatnībām viņam ir arī daudzas citas unikālas iezīmes, īpašības un dotības. Lai bērnam veidotos pozitīvs paštēls, saskarsmē uzsvars vienmēr liekams uz viņa dotībām un unikalitāti.

Ņemsim par piemēru nervu tikus, kas ir raksturīga iezīme daudzu TS pacientu simptomu ainai. Tiks var izpausties kā kompulsīvi atkārtots žests, vārds vai otra cilvēka sacītais. (“Kompulsīvs” nozīmē uzmācīgu, it kā piespiedu nepieciešamību atkal un atkal atkārtot kādu darbību. Pašam cilvēkam to ir grūti apturēt vai pakļaut gribas kontrolei.) Stresa pilnās situācijās nervu tiki parasti pastiprinās. Sodīšana par tikiem var novest pie tā, ka bērns pilnībā pārstāj uzticēties pieaugušajiem.29 Uzticības atgūšana ir sarežģīta un var būt laikietilpīga. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai klases audzinātājs un tāpat arī klasesbiedri zinātu par šiem tikiem un pieņemtu to, ka viņu vienaudzim ar Tureta sindromu tā mēdz būt. Informētība pasargā bērnu ar neiropsihiatrisku diagnozi no apkārtējo kļūdainas situācijas izpratnes. Dzīve ar neiropsihiatrisku diagnozi jau tāpat ir apgrūtinoša, tāpēc ir svarīgi, lai psihisko stresu nepapildinātu arī apkārtējo nepareizi pieņēmumi par bērna uzvedības motivāciju, citiem vārdiem: lai bērna uzvedība netiktu uztverta kā tīša vai vēl ļaunāk – ļaunprātīga.

Pieņemošā vidē līdzcilvēki spēj tikt galā ar situācijām, kas ir izaicinošas un pārbauda viņu atvērtību un sapratni. Saistībā ar TS bieži izpaužas arī obsesīvi kompulsīvie traucējumi jeb, citiem vārdiem, uzmācīgas domas vai darbības. Pie obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem bieži pieder vardarbīga satura uzmācīgas domas, kas var ievest cilvēku dziļā nomāktībā. Uzmācīgu domu klātbūtne nenozīmē, ka cilvēks tās arī gatavojas īstenot, taču uzmācīgās domas patērē viņa enerģijas resursus un prāta jaudu.30 Šo faktu ir vērts paturēt prātā, lai bērna vai jaunieša ikdienā nerastos situācija, kad aiz noguruma beidzas enerģija, rodas pārslodze un tā rezultātā zūd pacietība. Neiropsihiatriskajiem simptomiem bieži nāk līdzi arī sensorā pārslodze un domu gūzma, kas apgrūtina rīcības kontroli, kā arī rosina psihisko pārslodzi saistībā ar paša atšķirīgumu. Ļaunākajā gadījumā šie traucējumi bērnam vai jau   atpazīt. Lai šīs diagnozes varētu pamanīt, apkārtējiem cilvēkiem par tām ir jā-zina. Situācijas izprašanā palīdz arī attiecīgajai darbības videi specifisks cilvēka ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem uzvedības raksturojums. Iepriekšējā lapā aprakstīti tipiski uzvedības modeļi bērniem un jauniešiem ar obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, šis izklāsts palīdz pieaugušajiem atpazīst minētos simptomus.

Parasts vai īpašs bērns

Audzināšanas vai izglītības iestādē bērni un jaunieši ātri vien tiek iedalīti parastajos un īpašajos. Šāds dalījums uzsver atšķirīgo un var novest pie tā, ka īpašais bērns netiek īsti labi iesaistīts. Paula Mēte un Anja Rantala savā grāmatā piedāvā apzīmējumu “īpašais bērns” aizstāt ar “parasts īpašais bērns”, te pieskaitot arī bērnus ar kādu diagnozi. Arī viņiem pienākas tā dēvētā parastā bērnība un pa-rastā jaunība, ko bauda citi.32 Ja bērnam noteikta kāda diagnoze, tuviniekiem jāatceras, ka, kaut arī bērnam ir savas īpatnības, no kurām izriet vajadzības un ierobežojumi, viņš vispirmām kārtām ir bērns un īpašais jaunietis vispirmām kārtām ir jaunietis. Ir svarīgi, lai mēs, pieaugušie īpašo bērnu un jauniešu saskarsmes lokā, censtos nodrošināt viņiem parastu bērnību un jaunību.

Apzīmējumi “parasts” jeb “normāls” ir problemātisks, jo ikviena parādība daļai cilvēku būs normāla, turpretī citiem – ne. Daži ir nolēmuši, ka viņu referentgrupas (t.i., grupas, pie kuras viņi jūtas piederīgi un ar kuru identificējas) vērtības un iezīmes pārstāv normālumu, taču šāds lēmums būtībā ir sabiedriska varmācība.33 Psiholoģe Vendija Losone, kas pati pieder pie cilvēkiem ar AST, savā grāmatā aplūko vajadzību paplašināt normāluma jēdzienu, lai tajā ietilpinātu gan autiskos cilvēkus, gan tā sauktos neirotipiskos cilvēkus,34 kam nav AST diagnozes. Šī grāmata mūs visus aicina paplašināt normāluma jēdzienu un atbrīvoties no redzamiem un neredzamiem šķēršļiem, kas nodala cilvēkus ar AST no pārē-jiem.35 Losone uzskata, ka attīstības psiholoģijas pētniekiem nav izdevies iekļaut cilvēka dzīves ciklu raksturojumā atšķirīguma atzīšanu. Attīstības psiholoģijas dzīves ciklu teorija definē cilvēkus kā indivīdus, ko nemitīgi maina to sociālā, emocionālā un fiziskā vide. Savukārt sociālās psiholoģijas pamatā ir pieņēmums, ka cilvēku raksturo sociālie kontakti. Tātad, ja cilvēks nav sabiedrisks, viņš automātiski ir atšķirīgs no pārējiem.36 Šādi viedokļu un nostādņu radīti šķēršļi lieliski nodala īpašos cilvēkus no normālajiem.37 Losone savā grāmatā kā piemēru min animācijas filmas “Jautrās pleznas” galveno varoni imperatorpingvīnu Murmuli, kurš neprot dziedāt, toties labprāt dejo. Pingvīnu sabiedrība sākotnēji Murmuli izspiež, tomēr visbeidzot pieņem savā pulkā. Murmuļa un citu no vairākuma atšķirīgo indivīdu dzīve būtu vieglāka, ja tie tiktu pieņemti uzreiz, nevis pēc daudziem smagiem dzīves pavērsieniem un ilgstošas, sāpīgas jušanās citādiem.

Kad panākam to, ka cilvēks jūtas pieņemts, vienlaikus arī mūsu sabiedrība, pakal­pojumi un sabiedriskā darbības vide kļūst patiesi iekļaujoša. Vieni un tie paši pakal­pojumi atbilst lielākās cilvēku grupas vajadzībām, tajā ietilpst gan cilvēki ar īpašām vajadzībām, gan citi pakalpojuma saņēmēji. Piemēram, ja piecpadsmit skolēnu lie­lā klasē četriem ir UDHS un vienam autisms un ja viņu īpašās vajadzības mācību stundas laikā tiek apmierinātas tā, lai visi spētu koncentrēties, izprast mācību vielu un to iemācīties, iekļaušanas principa sasniegšana izmaksā tieši 0 eiro³⁸. Vispirmām kārtām šādā veidā tiek vienlīdz atbalstīta pozitīva paštēla rašanās – gan skolēniem ar īpašām vajadzībām, gan visiem pārējiem iesaistītajiem.

<- Sākums

Pieaugušo attieksmes pārbaude

Daudzas vides, kurās dzīvo un darbojas bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem, ir tādas, kurās pieaugušie bieži mainās. Šādos gadījumos ir ļoti svarīgi, lai visi pieaugušie ievērotu vienus un tos pašus principus un lai bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatrisku diagnozi noteikumi paliktu vieni un tie paši, jo viņiem ir grūti pielāgoties mainīgiem noteikumiem un rīcības principiem. Svarīgs ir arī mājās sniegtais atbalsts bērna vēlamajai uzvedībai. Šai ziņā iespēju robežās ieteicams arī mājās pieturēties pie tiem pašiem noteikumiem kā bērnudārzā vai skolā, piemēram, pirms ēdienreizēm mazgājam rokas (izmantojam attēlus kā palīglīdzekli), āra drēbes novelkam konkrētā vietā priekšnamā (nepieciešamības gadījumā – pirms ienāk pārējie) un ēdienu uz šķīvja uzliekam tā, lai atsevišķi produkti savā starpā nesajauktos (teiksim, lai kartupeļi, mērce un salāti stāvētu atsevišķi). Bērnam ir ļoti grūti, ja katram pieaugušajam ir savs rīcības modelis (par darbības vadību var lasīt 59.–82. lpp.).

Bērnu vai jaunieti viņa darbības vidē var traucēt arī tas, ka iemācīto prasmju pārnese uz ikdienas dzīvi vai ikdienas vidi nesaņem pietiekamu atbalstu, netiek dots pietiekams laiks un padomi. Gadās, ka pieaugušie nevēlas mainīt nederīgu audzināšanas stilu vai uzvedību. Mēdz būt situācijas, kurās vēl pastāv veci, iesakņojušies darbības modeļi, par kuriem pieaugušie neaizdomājas un tos nepārvērtē.


Iepriekšminētais piemērs uzskatāmi parāda, kādus sarežģījumus rada principiāla nostādne un iesīkstējusi attieksme, kas prasa, lai visiem tiktu izvirzīti vienādi noteikumi. Tādējādi tiek liegta uzvedība, kas netraucē apkārtējiem, toties palīdz bērnam ar neiropsihiatrisku diagnozi.

  • Laipni lūgti! Šis tests pieaugušajiem palīdzēs pamanīt un pārbaudīt savas nostādnes, darbojoties ar bērniem un jauniešiem, kuri ir neiropsihiatriskajā spektrā.
  • Izvēlies “a” vai “b” atbilžu variantu un beigās saskaiti kopā iegūtos punktus.

1. Zinu, ka neiropsihiatrisks traucējums, piemēram, autisms, UDHS vai Tureta sindroms, ne vienmēr ir redzams no malas.
     a. Jā.
     b. Pirms šī punkta izlasīšanas to nezināju, taču tagad zināšu, nākamajā sarežģītajā situācijā to atcerēšos un mainīšu savu vadības vai            audzināšanas stilu.

2. Zinu, ko nozīmē vienlīdzīga attieksme. Tā prasa, lai prasības un atbalsts tiktu sniegts atbilstoši bērna un jaunieša vajadzībām un spējām, tādējādi  nodrošinot ikvienam vienlīdzīgas iespējas mūsu sabiedrībā.
     a. Jā.
     b. Nezināju, taču tagad zināšu!

3. Ikdienā darbojoties ar bērniem, kuri ir neiropsihiatriskajā spektrā, cenšos pielāgoties situācijai. Paturu prātā, ka viņi bieži vien nespēj
     a. Jā, darbā ar bērniem un jauniešiem, kam ir neiropsihiatriska diagnoze vai tās iezīmes, es vienmēr cenšos būt elastīgs.
     b. Līdz šim man nebija nācis prātā, ka darbā ar neiropsihiatriskā spektra bērniem pieaugušajam ir jābūt īpaši spējīgam pielāgoties. Turpmāk es to ielāgošu.

4. Zinu, ka bērniem emocionālā regulācija vēl tikai attīstās, turklāt bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskām diagnozēm var būt pastiprinātas grūtības atpazīt un izpaust savas jūtas. Kad emocijas uzvirmo, bērns vai jaunietis vairs nespēj darboties, un tad mans uzdevums ir viņu nomierināt.
      a. Jā. Zinu, ka viens no maniem galvenajiem uzdevumiem, esot pieaugušajam, kas darbojas ar bērnu neiropsihiatriskajā spektrā, ir palīdzēt viņam tikt galā emocionālos brīžos un pieņemt savas jūtas, kā arī mācīt bērnam vai jaunietim izpaust savas jūtas sociāli pieņemamā veidā.
      b. Iepriekš nezināju par bērnu un jauniešu ar neiropsihiatrisku diagnozi emocionālās regulācijas izaicinājumiem. Turpmāk zināšu un pievērsīšu tiem uzmanību; nākamreiz, kad bērnu vai jaunieti būs pārņēmušas spēcīgas emocijas, es viņam palīdzēšu tikt galā ar savām jūtām.

5. Zinu, ka bērni un jaunieši, kuriem ir neiropsihiatriskā spektra traucējumi, ar grūtībām piemērojas jauniem noteikumiem, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai apkārtējie pieaugušie savu rīcību savstarpēji saskaņotu. Īpašas vienošanās (piemēram, par to, ka pārbaudījumi tiks noturēti mutiski), kas ir spēkā vienā mācību priekšmetā, būtu jāpiemēro arī citiem mācību priekšmetiem. Tāpat mans uzdevums ir atbalstīt iemācīto ikdienas prasmju pārnesi uz citām darbības vidēm.
      a. Jā. Mana darbība ir virzīta uz to, lai bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatrisku diagnozi ikdienā pēc iespējas būtu vienādi noteikumi un darbības modeļi dažādās situācijās. Uzturu aktīvus sakarus ar citiem profesionāļiem un bērna vecākiem, lai viņš spētu veiksmīgi darboties dažādās vidēs.
      b. Līdz šim nezināju šo aspektu, taču tagad ciešāk sadarbošos ar citiem bērnam pietuvinātajiem profesionāļiem un viņa vecākiem.

              Kad visi jautājumi ir atbildēti, saskaiti saņemtos punktus. Par “a ” atbildi saņem 3 punktus, par “b ” atbildi – 1.
              • 15 punktu. Tev ir pareizā attieksme, esi īsts guru neiropsihiatrisko diagnožu izpratnes jomā! Turpini iesākto, un mūsu sabiedrība kļūs aizvien vienlīdzīgāka.
              • 10–14 punktu. Tu lieliski atbalsti bērnus un jauniešus ar neiropsihiatrisku diagnozi. Zināmās jomās vari vēl uzlabot savu prasmi, taču neaizmirsti arī tos lieliskos uzvedības modeļus, ko izmanto jau tagad. Ļoti labi!
              • 6–9 punkti. Tev ir pozitīvi nodomi. Nedaudz pavingrinoties, kļūsi par īstu atbalsta speciālistu bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem.
              • 5 punkti. Tu sper pirmos soļus pretim bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem pilnvērtīgai psiholoģiskās labklājības atbalstīšanai. Turpini iesākto, un rezultāts neizpaliks!
                <- Sākums

                PIEAUGUŠO NOSTĀDNE VEICINA BĒRNU IESAISTĪŠANOS

                Sari Hāpakangasa, speciālās pedagoģijas lietpratēja, un Aslaks Rantakoko, Somijas Vecāku apvienības vienlīdzības jautājumu speciālists

                Jaunā skolu mācību programma uzsver nepieciešamību skolas ikdienā ciešāk sadarboties ar bērnu vecākiem. Viņi tiek aicināti līdzdarboties skolas darba kultūras veidošanā. Mācību programma mudina skolas sadarboties arī ar dažādām organizācijām.

                Somijas Vecāku apvienības projektā “EPeLI” (2016–2018) tika radīti vērtīgi praktiski padomi un piedāvātas apmācības, kas nostiprina īpašo bērnu un viņu ģimeņu iesaistīšanu un vienlīdzību skolās. Šai projektā līdzdarbojušies ne vien vecāki, bet arī vairākas organizācijas. Kopā ar pilotskolām un sadarbības partneriem tika izpētīts, kā organizācijās un vecāku darbībā radītās vērtības varētu kalpot to skolēnu psiholoģiskās labklājības un iesaistes vecināšanai, kam nepieciešams īpašs vai pastiprināts atbalsts.

                Projekta “EPeLI” rezultāti liecina: lai uzlabotu bērnu ar īpaša atbalsta vajadzībām iesaistīšanos, būtu jāmainās trim faktoriem, proti, pieaugušo attieksmei, bērnu savstarpējo attiecību prasmei un pakalpojumu struktūrai. Pedagogu un vecāku attieksmei jārespektē vienlīdzības princips, uz bērna īpatnībām jāraugās kā uz kaut ko bagātinošu, tad arī bērni paši spēs sevi cienīt.

                Ar neredzamām problēmām ir sarežģīti

                Projekta gaitā esam saskārušies ar situācijām, kad cilvēki novēršas no atšķirīgā vai arī, piemēram, bērnus ar AST vai UDHS uzskata vienkārši par slikti audzinātiem. Neiroloģiskās atšķirības citādi nav novērojamas, tās izpaužas vienīgi sensorā jutīguma ziņā vai sociālās situācijās ar vāju vadību, kurās bērnam ir grūti darboties un kuras izraisa problemātisku uzvedību. Problēmas, ko ar aci neredzam, rada ikdienišķus sarežģījumus, un, neizprotot to cēloni, mēs neprotam pareizi uz tām reaģēt. Šādā gadījumā rehabilitācija, kurai būtu jānorit skolā, paliek pusceļā vai nenotiek nemaz.

                Kāda autiska bērna māte Johanna Korhonena savā Ziemeļsomijas Mācību atbalsta dienu lekcijā 18.11.2017. sacīja, ka viņas dēlam bieži ir vajadzīgs laiks un telpa, lai nomierinātos. Sensoro iespaidu trauks mācību dienas laikā ir piepildījies līdz malām, un zūd gan vērīgums, gan koncentrēšanās un uzmanības noturēšanas spējas. Ja nav iespējas nomierināties, dēls drīz vien nonāk līdz mantu mešanai pa gaisu. Korhonenu bērnam mājās vislabāk nomierināties izdodas tumšā pirts telpā. Dažos bērnudārzos pirts vietā izmanto lielu kartona kasti ar sānos izveidotām durtiņām. Tā ir vienkārša un viegli īstenojama ideja. “Pirtiņas” veidu un novietojumu varam izvēlēties pēc vajadzības, galvenais, lai šāda iekšējo spriedzi  mazinoša telpa būtu pieejama. Šādas “pirtiņas” izveide nav nedz dārga, nedz arī prasa īpašus cilvēkresursus. Nepieciešama vienīgi izpratne, ideja, kripatiņa zināšanu un drosme izmēģināt ko jaunu.

                Īstā nostāja

                Vispareizākā attieksme ir šāda: “Mums mēdz iet visādi, taču citkārt trāpām tieši mērķī!” Tāda ir dzīve ar īpašajiem bērniem – gan mājās, gan skolā. Katram no mums būtu jāatrod pašam sava vieta, sava lieta un savs izejošais un ienākošais kanāls. Citādi ir grūti, dzīvē valda viens vienīgs fona troksnis bez kādas jēgas. Pedagogu aprindās šobrīd bieži mēdzam runāt par atvērto mācību vidi. Diemžēl šādi veidota vide īpašajiem skolēniem ir nāvējoša, jo tā neparedz pietiekami daudz klusu koplietošanas telpu. Daudziem īpašajiem bērniem vajadzīgs tā dēvētais drošības tīkls – iepriekšparedzamība un struktūra –, kas apjož ikdienas dzīvi gluži kā sastatnes. Diemžēl mūsdienīgā mācību vidē šādas sastatnes ir retums. To vietā nākušas īpašajiem bērniem bieži vien nederīgas atvērtas, plašas telpas. Metaforiski varam sacīt, ka šajās telpās nav rokturu, pie kā pieķerties, kad grasies krist. Mūsu, pieaugušo, uzdevums ir piemeklēt īpašajam bērnam  “īsto kanālu” un savu vietu, kā arī vajadzības gadījumā ievest bērnu pa īstajām durvīm. Tādējādi ikdiena mums visiem var veidoties patīkama.

                Attieksmi visvieglāk mainīt situācijās, kad cilvēki cits pret citu attiecas patiesi un ar cieņu. Te var noderēt kas tāds kā, piemēram, Somijas Jauniešu organizāciju  alianses savulaik īstenotais rīcības modelis “dzīvā bibliotēka”, kur vecāks vai skolotājs var izvēdināt savas nostādnes, uz brīdi “aizņemoties” pavisam īstu cilvēku, kam arī ir sava īpašā pieredze. Klausoties otra cilvēka stāstu, var apzināt savus aizspriedumus, gūt labāku ieskatu par to, kā ir būt cilvēkam, un apjaust, cik esam dažādi. Klausoties šos dzīvos stāstus, daudzus pārsteidz tas, cik viltīgi mūsos mēdz iesakņoties un izpausties aizspriedumi, kaut arī apzināti mēs domājam pavisam citādi.

                Sadarbība ar organizācijām var veidoties arī, piemēram, rīkojot skolā saviesīgu vecāku vakaru, kurā ir iespēja satikt organizāciju pārstāvjus un skolēnu aprūpes darbiniekus. Šādā veidā ar nelieliem ieguldījumiem tiek panākta vecāku informētība par viņiem pieejamajiem dažādu organizāciju sniegtajiem pakalpojumiem un atbalstu. Lai mainītu apkārtējo nostāju, ieteicams arī uzaicināt uz skolu, bērnudārzu vai vecāku sarīkojumu pieredzes ekspertus jeb cilvēkus, kas paši to pieredzējuši uz savas ādas. Arī šeit organizācijas var palīdzēt ar brīvprātīgajiem no savas vides. Šai jomā pieredzējuši cilvēki, tostarp īpašo bērnu aprūpētāji, var arī paši lūgt skolai iespēju pastāstīt plašākai auditorijai, piemēram, par UDHS vai AST. Šādas lekcijas var būt paredzētas aprūpētājiem, skolas darbiniekiem vai skolēniem. Tāpat var lūgt organizācijas, attiecīgā jomā pieredzējušus cilvēkus un aprūpētājus “Dažādības dienā” noturēt darbnīcas. “Dažādības diena” ir lielisks veids, kā kopā ar skolēniem īstenot reālu līdztiesību un vienlīdzību. Lai veicinātu īpašo bērnu iesaistīšanos, veidojot skolas darba kultūru, ir svarīgi uzsvērt vienlīdzības un līdztiesības principus. Somijā kopš 2007. gada sākuma skolās ir obligāta prasība sadarbībā ar skolēniem ikdienā īstenot līdztiesības un vienlīdzības programmu.

                Kā uzskata pedagogi, praksē pieredzējušu cilvēku uzstāšanās un “dzīvās bibliotēkas” ir ļoti vērtīgas, tās ceļ sabiedrības izpratni un mazina aizspriedumus. Klausoties cilvēka ar AST stāstīto par skolā piedzīvoto, viņi ievērojuši, ka, neskatoties uz to, ka pieaugušajiem ir nepieciešamās zināšanas, prasmes, metodes un iespējas sniegt palīdzību, ne vienmēr izdodas pareizi atbalstīt šādus bērnus, kam dzīvē nākas saskarties ar īpašiem izaicinājumiem. Tas visdrīzāk saistīts ne tik daudz ar zināšanām, kā ar nedaudz abstraktāku faktoru, proti, attieksmi. Gūt zināšanas grāmatās ir viegli, taču ar attieksmi ir pavisam citādi, to mainīt ir daudz grūtāk.

                Pozitīva nostāja palīdz iesaistei

                Tikšanās reizes ar pieredzes ekspertiem maina mūsu attieksmi un veicina pozitīvu nostāju. Pozitīva nostāja pret otru cilvēku – bezaizspriedumaina attieksme, patiesa ieinteresētība un vēlme palīdzēt – ir praksē īstenota teorija, tās apguve rosina līdztiesību, vienlīdzību, iesaisti un sadarbību.

                Pozitīva nostāja izpaužas arī situācijās, kad bērns vai viņa aprūpētājs saskaras ar sirsnīgu apkārtējo attieksmi. Bez iepazīšanās, kā arī dotību apzināšanas un apliecināšanas nav iespējams nonākt pie psiholoģisko labklājību veicinoša atbalsta. Labs piemērs te ir sarunas mājās un skolā, kurās piedalās  arī bērns. Ja bērns jūt, ka pieaugušos interesē viņa viedoklis par paša varēšanu, dotībām un grūtībām (teiksim, apspriežot attīstības gaitu, izvērtējot situāciju vai IPAO sapulcē), viņš saņem pieredzi par to, ka viņu ievēro un saklausa. Jau tas vien stiprina bērna psiholoģisko labklājību un iesaistīšanos, nemaz nerunājot par pozitīva pašvērtējuma un pašapziņas stiprināšanu.

                Rīks “KESY: saruna simbolos” 

                Projekta “EPeLI”, skolas “Valteri”, kā arī Ruskeasuo un Martinniemi skolas sadarbības rezultātā dzima materiāls KESY jeb “saruna simbolos”.39 Tas sniedz iespēju uzzināt bērna viedokli arī situācijās, kad viņš ar vārdiem nesaka neko. Šādas metodes nodrošina lielāku bērna līdzdalību tajos jautājumos, kas skar viņu. Šis materiāls it īpaši palīdz bērniem ar saziņas grūtībām un tiem, kas slikti pārvalda valsts valodu. Tāpat arī tas tiek veiksmīgi izmantots rehabilitācijā un skolēnu aprūpē. Ar šo rīku tiek stiprināta pieņemoša attieksme, kas nepieciešama ikvienā saskarsmē un patiesā mijiedarbībā, kā arī bērnam tiek sniegta iespēja ietekmēt savu dzīvi. Bez pieņemošas attieksmes iesaiste nav iespējama.

                Īpašo ģimeņu viedoklis ir svarīgs

                Daudzi vecāki un vecvecāki labprāt iesaistās – rīko darbnīcas, palīdz skolās starpbrīžos vai pat stundās – ar nosacījumu, ja viņu darbībai ir radīta skaidra struktūra un viņi skolā jūtas gaidīti. Piedevām, ja skolas saviesīgos pasākumus, piemēram, vecāku sarīkojumus, un fizisko vidi caurauž pieņemšana un pieejamība, ko ievēro arī komunikācijā, cilvēki ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenes skolā jūtas gaidītas. Ja iespējams bērna aprūpētājiem skaidri pavēstīt, ka viņu pieredze sava bērna aprūpē tiek augsti novērta, rodas iespējas konstruktīvai un veiksmīgai mājas un skolas sadarbībai. Bezaizspriedumaina sabiedrība var radīt psiholoģisko labklājību ne vien skolas iekšienē, bet arī ģimenēs, mājās un apkārtējā sabiedrībā. Apkaimes vai skolas vecāku grupa, kurā apvienojušies īpašo bērnu ar dažādām diagnozēm vecāki, ir piemērs aktīvai rīcībai, kad tiek saklausīts īpašo bērnu ģimeņu viedoklis un atbalstīta šo bērnu iesaistīšanās un psiholoģiskā labklājība. Tas savukārt atstāj iespaidu uz visu ģimeni un apkārtējo sabiedrību kopumā.

                Vēlamajā gadījumā sadarbība ar skolām ir lielisks darbs, kas novērš problēmas jau to rašanās pirmsākumā un veicina iesaistīšanos, taču šī sadarbība ir jāmācās. Vecākiem un organizācijām ir jābūt drosmīgiem un jāiesaistās skolas dzīvē. Šobrīd skolu durvis apkārtējai sabiedrībai ir atvērtākas nekā jebkad agrāk. Šī izdevība ir jāizmanto, jo ar to saistīta mūsu bērnu psiholoģiskā labklājība un nākotne. 

                <- Sākums

                Atbalsts pašizpausmei un prasmju apguvei, mērķorientētai ikdienai un sabiedriskai dzīvei

                Pieņemoša attieksme pēc savas būtības nav tikai pasīva pieņemšana, tā ir arī iesaistīšanās iespēju palielināšana bērniem un jauniešiem, kam nepieciešams aktīvs atbalsts. Tas nozīmē, ka iespēju robežās jāaizvāc kavēkļi vai jāapzina bērna vai jaunieša ikdienā viss tas, kas traucē iesaistīties. Jāatbalsta arī neiropsihiatriskā spektra bērna prasmju uzkrāšanās, it īpaši tajās jomās, kas no viņa prasa īpašas pūles. 2017. gada pavasarī projekta “Netraucēta bērnība” ietvaros tika aptaujāti neiropsihiatriskā spektra bērnu un jauniešu vecāki un pedagogi par galvenajiem šķēršļiem un izaicinājumiem bērnu un jauniešu ikdienā. Rezultāti vēstīja, ka nepieciešams vēl lielāks atbalsts. Arī parastiem bērniem un jauniešiem vajadzīga palīdzība, lai kļūtu par aktīviem sabiedrības locekļiem, lai atrastu sevi un atklātu savas intereses. Taču bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem vajadzīgs pastiprināts atbalsts, lai viņš spētu atrast un izpaust sevi, iegūt draugus un izvirzīt savām interesēm un prasmēm atbilstošus mērķus. Aptauja arī uzrādīja, ka šo bērnu ikdienā ir par maz panākumu un tie būtu aktīvi jāveicina. Tātad šai virzienā mums ir vēl daudz darāmā.       

                Pirmsskolas mācību vide indivīdam iemāca vēl daudz ko citu, ne tikai noteiktas prasmes un zināšanas, te bērns vingrina dažādas dzīvē nepieciešamas iemaņas. Līdzīgi ir arī ar skolu, kur mācās pacietību un neatlaidību, spēju paveikt dotos uzdevumus sev piemērotā veidā un konsekventu virzīšanos uz jēgpilniem mērķiem. Bērniem un jauniešiem ar īpaša atbalsta nepieciešamību mācīšanās parasti aizņem vairāk laika nekā pārējiem. Tāpēc viņiem ir īpaši svarīgi apgūt neatlaidību, izbaudīt panākumus un gūt pozitīvu emocionālo pieredzi. Pieņemošā mācību vidē tas izdodas arī bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem.

                Arī psiholoģisko labklājību iespējams mācīt un iemācīties. Šajā rokasgrāmatā ir ietverti pozitīvās psiholoģijas un pozitīvās pedagoģijas atklājumi par to, kādi faktori veicina bērnu un jauniešu psiholoģisko labklājību un laimi. Bērna vai jaunieša psiholoģisko labklājību sekmē fokusēšanās uz veiksmi, indivīda dotību atbalstīšana un dotumu attīstīšana. Psiholoģisko labklājību uzlabo arī garīgās veselības prasmju attīstīšana. Par to plašāka informācija sniegta 5. nodaļas 257.–269. lappusē. Arī prasme būt iecietīgam pret sevi veicina bērna vai jaunieša psiholoģisko labklājību un palīdz pārvarēt vilšanos vai neveiksmes, kas neizbēgami gadās ikviena cilvēka dzīvē.

                Mēdz teikt, ka attīstās tas, kam mēs pievēršam savu uzmanību. Īpašo bērnu un jauniešu vecākiem labi zināms ir uz grūtībām un problēmām vērsts stāsts, ko caurvij raizes par nākotni. Pirmsskolā un skolā īstenotie labie nodomi, piemēram, agrīna problēmu risināšana un individuāla mācību plānošana, var radīt rūpju naratīvu (raižpilnu priekšstatu par sevi), kas cilvēkam iet līdzi arī pieaugušā vecumā un spēcīgi iekrāso bērnības un jaunības gadu pieredzi. Blakus jau minētajam rūpju naratīvam ir jāieskanas arī iespēju un lepnuma par sasniegto tēmām. Tās ir tik spēcīgas un dziļi pacilājošas, ka pārvar pat visai pamatotās raizes par nākotni. Kad pieaugušo vai paša bērna vai jaunieša uzmanību aktīvi vēršam uz pozitīvajiem aspektiem, ir iespēja uz brīdi atpūsties no drūmos brīžos uzburtajiem bēdu stāstiem, piemēram, par ikdienas pārvaldīšanas un neatkarīgas dzīves grūtībām nākotnē. Ir ļoti svarīgi un vērtīgi uzdrīkstēties sapņot un kaut brīdi domāt pozitīvi, tāpēc ka sapņi ir mūsu dzīves degviela un uzmundrina gan bērnu, gan viņa vecākus. Piecgadīgais Juhans grāmatā “Parasts īpašais bērns” teica šādus vārdus: “Kad izaugšu liels, nopirkšu vismaz kādas desmit “Ladas” un visas saremontēšu!”40

                Kad bērnu ar īpašām vajadzībām vecāki tiek lūgti pastāstīt par savu dzīvi, viņu rakstītajā izceļas divi aspekti:

                • Kad piedzimst bērns ar īpašām vajadzībām, galvenais ir tas, ka piedzimis bērniņš.
                • Kad pāris kļūst par vecākiem bērnam ar īpašām vajadzībām, galvenais ir tas, ka viņi kļūst par vecākiem.41
                <- Sākums

                Vairāk panākumu bērna un jaunieša ikdienā 

                Projekta “Netraucēta bērnība” ietvaros veiktā aptauja skaidri parāda, ka neiropsihiatriskā spektra bērnu un jauniešu ikdienā trūkst panākumu. Turklāt diendienā ļoti izceļas sarežģījumi, nevis veiksmīgie brīži. Panākumi sniedz bērnam vai jaunietim pozitīvu pieredzi, veicina modrību un motivē.

                Tātad bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi ikdienā trūkst pozitīvas panākumu pieredzes. Piemēram, cilvēkiem ar AST domu gaitu ļoti lielā mērā vada paša viedoklis, tādējādi pašmotivācijas nozīme ir vēl lielāka nekā cilvēkiem, kuru uzvedība ir vairāk pakļauta citu uzskatiem par vēlamu un sociāli pieņemamu rīcību. Tāpēc pozitīvas pieredzes sniegtais gandarījums šiem cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīgs.

                Zviedru psihologs Bū Hejlskovs Elvēns uzskata, ka bērni, kas jaunāki par 15 gadiem, no neveiksmēm neiemācās neko, toties viņus māca panākumi. Tā kā cilvēkam ar īpašām vajadzībām mācīšanās parasti norit lēnāk nekā citiem, mācīšanās caur neveiksmēm vēl jo vairāk palēnina procesu. Tikai pieaugušā vecumā mēs spējam mācīties no neveiksmēm. Tā kā cilvēka prāts vieglāk pieķeras visam negatīvajam, pozitīvo notikumu skaitam daudzkārt jāpārsniedz negatīvie, lai pozitīvais gūtu pārsvaru. Viss labais ikdienā ir jākultivē un ar nolūku jāvērš uz to uzmanība.42 Turklāt vēlams neveiksmes skatīt citu darbību un norišu kontekstā, lai tās smagi neiegultos bērna vai jaunieša prātā un nespēlētu neproporcionāli lielu lomu viņa domās.

                Ir vērts pievērst uzmanību arī tam, kas tiek mērīts un kā sekojam attīstībai. To atbalsta arī pozitīvā psiholoģija: “Ja vēršam uzmanību tikai uz neveiksmēm, mērām trūkumus un raizējamies par savu nemācēšanu, bērns vai jaunietis sapratīs, ka vērtīgākie ir panākumi tieši neveiksmīgajās jomās. Tas mums liegs atklāt to, kas patiesi mūs vestu pretim labklājībai.”43 Bērna vai jaunieša dotību noskaidrošana, to atbalstīšana un sekošana to attīstībai veicina pozitīvo attīstību pavisam citādi nekā pievēršanās vienīgi trūkumiem un problēmām. Novērots, ka cilvēkiem ar īpaša atbalsta vajadzību, kas dzīvē piedzīvojuši dažu labu vilšanos, ir ļoti svarīgi, lai viņu dotības tiktu atklātas un lai viņus uztvertu caur šo dotumu prizmu.

                Pieaugušais dara iespējamas bērna un jaunieša ikdienas veiksmes, turklāt viņam pie katras izdevības jāsniedz pozitīva atgriezeniskā saite un bērns jāuzslavē. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai mērķi būtu piemēroti bērna prasmēm un spējām. Atbalsts mērķorientētā ikdienā ir ārkārtīgi svarīgs, un ieteicams laiku pa laikam pārliecināties, vai mērķi joprojām ir pietiekami motivējoši un sagādā pietiekamu izaicinājumu.

                Bērnam ar neiropsihiatrisku diagnozi ikdienišķas darbības var prasīt īpašu piedomāšanu, tāpēc bērna centība bagātīgi jāatalgo ar uzslavām un regulārām kopīgi norunātām balviņām. Ja iedarbīgs atalgošanas veids ir vērsts uz kādu noteiktu sasniegumu, tas bērnu informē par viņa sasniegumu līmeni un sniedz izpratni par cēloņsakarībām. Bērna uzmanība tiek pievērsta paša veikumam, un kā panākumu iemesls izceļas centība un paša spējas.44 Pozitīva pieredze ārkārtīgi uzlabo psiholoģisko labklājību un garīgo izaugsmi ikvienam no mums.

                44. lappusē sniegti veiksmīgas atgriezeniskās saites piemēri (1. un 2. punkts). Bērnam ar neiropsihiatrisku diagnozi to ir viegli uztvert, un tā skaidri norāda, ka bērns tiek pieņemts tieši tāds, kāds ir. Turpat ir arī izklāstīts, kāda veida atgriezeniskā saite nav konstruktīva.

                <- Sākums

                Uzslavē un atalgo arī par centību. Pozitīvas pieredzes nozīme

                Bērns, kas attīstās un apkārtni nolasa parastā veidā, ātri vien iemācās, kāda rī-cība nes uzslavas, atalgojumu vai cerēto rīcību, citiem vārdiem, vēlamo reakciju no apkārtējiem un pozitīvu pieredzi pašam. Līdz ar to bērns sāk dot priekšroku šādiem rīcības modeļiem.

                Saskaņā ar biheiviorālās psiholoģijas postulātiem varam runāt par apguvi caur paša darbības pozitīvajām sekām. Atalgojums mums sniedz apmierinājumu, un šo patīkamo sajūtu mēs vēlamies izbaudīt atkal un atkal. Tieksmei pēc pozitīvas pieredzes ir milzīga loma cilvēka motivēšanā. Bez rīcībai sekojošas pozitīvas pieredzes cilvēki daudz retāk darbotos mērķorientēti jeb motivēti.


                Autisms ir centrālās nervu sistēmas attīstības traucējums, kas galvenokārt pavājina sociālās prasmes. Atšķirīgās neirobioloģijas dēļ cilvēkam ar autismu ir grūti nolasīt apkārtējo ar sejas izteiksmi, žestiem un balss toni paustās norādes par vēlamo rīcību. Tādējādi bērnam, jaunietim vai pieaugušajam ar autiskā spektra traucējumiem ir grūti saprast, kādu darbību un uzvedību no viņiem sagaida jeb kādas uzvedības rezultātā viņi saņems pozitīvu pieredzi, uzslavu vai balvu. Šādas īpatnības samazina pozitīvo un nereti vairo negatīvās emocijas, jo apkārtējie bieži reaģē uz autisko cilvēku atšķirīgo uzvedību noraidoši vai nosodoši.

                Cilvēkiem ar AST raksturīga liela atšķirība starp tā sauktajām adaptīvajām prasmēm jeb ikdienas darbību veikšanā nepieciešamajām prasmēm un indivīda stiprākajām prasmēm un zināšanām. Tas nozīmē, ka ikdienā nepieciešamās spējas viņiem ir pavājinātas un vienkāršas darbības, piemēram, iepirkšanās vai neatkarīga pārvietošanās no vienas vietas uz otru, īstenošana prasa tik lielu piepūli, ka to var būt neiespējami paveikt bez palīdzības. Cilvēkam ar autismu neviendabīgā spēju profila dēļ ir svarīgi, lai ikdienā nepieciešamās prasmes tiktu mērķtiecīgi trenētas un lai panākumi šai jomā allaž tiktu aktīvi pamanīti. Piemēram, grupu mājā nosvinam to, ka kāds iemītnieks ir nokārtojis darba praksi, vai atalgojam cilvēku motivējošā veidā, kad viņš ir veiksmīgi izpildījis kopīgi norunāto nedēļas programmu.

                Bērniem ar īpašām vajadzībām ļoti svarīga ir uzslavēšana un atalgošana arī par cenšanos vien. Tas ievērojami stiprina neatlaidību, un, par spīti īpatnībām, bērnam izveidojas pozitīvs pašvērtējums.

                Bērniem un jauniešiem ir vērts uzsvērt, ka viņiem nav jāattiecas pret saņemtajiem komplimentiem ar pārliecīgu pieticību, kā mūsu kultūrā nereti pierasts izturēties. Ir labi priecāties par paša prasmēm un dotumiem, un tas jāstāsta arī bērniem. Mēs drīkstam paši sev patikt, un tas nav egoisms. Šādi tiek atbalstīta nepieciešamība pēc veselīga pašvērtējuma. Bērnam arī jāmāca skaļi izteikt uzslavas citiem, piemēram, ģimenes locekļiem. Skaļi izteiktas pozitīvas lietas stiprina cilvēku savstarpējās saiknes un to pozitīvo ietekmi bērna vai jaunieša dzīvē.45

                Protams, dažkārt ir jāizsaka arī kritika. Tādos gadījumos vecākiem jāievēro šādi principi:46

                • Ar bērnu vai jaunieti jārunā tieši un ar cieņu.
                • Jāpārliecinās, ka bērns vai jaunietis saprot, par ko ir runa.
                • Jāizvairās no emociju izlādēšanas un otra cilvēka aizvainošanas.
                • Jāsaskata situācijā arī pozitīvais un pirms kritizēšanas tas skaļi jāpasaka.
                • Jāsaprot, ka cilvēkiem katram ir atšķirīgs skatījums.

                <- Sākums

                Pozitīva pašvērtējuma veicināšana, izmantojot bērna un jaunieša dotības

                Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem pašizpratne parasti veidojas lēnāk nekā vidēji, tāpēc ir vērts atvēlēt laiku sevis iepazīšanai. Iepazīstot pašam sevi, cilvēks labāk izprot savas dotības un to, kas viņam patīk. Pašizpratne ir nepieciešama arī sava dzīves vadības stila un savu interešu aizstāvēšanai. Piemēram, lai autiskā spektra cilvēkam būtu labākas iespējas aizstāvēt savas intereses un būt veiksmīgam, viņam vispirms jāapzinās savas vajadzības, potenciāls un ierobežojumi. Tikai pēc tam viņš spēj piepildīt savus sapņus, apzināties, kāda palīdzība viņam nepieciešama, un ceļā uz mērķi izprot katras savas darbības sekas.47

                Audzināšana, apmācība un rehabilitācija ir vērstas uz indivīda personības attīstīšanos. Pozitīva paštēla veidošanās īpašajiem bērniem ir ļoti svarīga. To var veicināt, kopīgi ar bērnu novērtējot viņa dotības, jo to izmantošana nostiprina pozitīvu paštēlu. Ja tām nepievērš pastiprinātu uzmanību, dotības var palikt īpatnību un traucējumu ēnā. P iemēram, bērna ar UDHS dotības var palikt nepamanītas viņa nemierīguma un dīdīšanās dēļ, līdz ar to bērns pilnībā neizmanto savus resursus, un tas ir liels zaudējums gan bērnam, gan apkārtējiem. Attīstot dotības, arī bērns ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem izceļ pozitīvās iezīmes savā personībā, saņem tik būtisko atgriezenisko saiti un piedzīvo panākumu izjūtu. Dažkārt, lai dotumi varētu izpausties, nepieciešami medikamenti.48

                Izvērtējot bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem dotības, uz viņu īpatnībām jāparaugās no neierasta skatpunkta. Piemēram, pareizi ievirzīts un ar īsto atbalstu UDHS izceļ arī indivīda dotības. Bērns ar UDHS nereti ir apveltīts ar izdomu, enerģiju un jaudu.49

                Bērnam un jaunietim ar neiropsihiatriskā spektra diagnozēm, kam ārēja pašizpausme bieži vien sagādā grūtības, jāpalīdz atklāt un izpaust savu personību. Ar diagnozi saistītās īpatnības apzināti jāiekļauj paštēlā, izmantojot pozitīvu izteiksmes veidu, tomēr starp šīm iezīmēm un bērnu nevar likt vienlīdzības zīmi, jo bērnā ir vēl arī daudz kas cits. Jāpalīdz bērnam saskatīt savu vienreizīgumu, personību, ko veido rakstura iezīmes, temperaments, ģimenes un kultūras piederība, dotības, vājās puses, vērtības un īpatnības.

                Pozitīvā psiholoģija fokusējas uz cilvēka resursiem un psiholoģisko labklājību un īpaši pēta mūsu dotību pielietošanas nozīmi. Kā liecina dati, indivīda dotību izmantošana stiprina viņa spēju tikt galā ar dzīves izaicinājumiem.50 Tā cieši saistīta ar cilvēka dotumu un prasmju izpaušanos jeb ar cilvēka spēju dzīvot labi.51

                Dotību atbalstīšana iet rokrokā ar veiksmīgu mācību procesu un panākumiem citās dzīves jomās. No tālākas izglītošanās un attīstības viedokļa ir svarīgi, lai katrs skolēns atrastu savas dotības un tādējādi spētu apgūt darbošanās pamatus, izbaudītu panākumus, lai mācības ritētu pozitīvi un cilvēkam būtu iespējams atrast darbu.52

                Priekšnoteikums dotību izmantojumam ir bērna kognitīvo pamatprasmju jeb uzmanības pielietojuma un savas darbības vadības attīstīšana. Cilvēkiem ar AST informācijas apstrādē nepieciešamās kognitīvās prasmes bieži ir vājāk attīstītas nekā parasti. Viņiem nereti ir grūti vadīt savu uztveri un izvēlēties piemērotu rīcības modeli, tādējādi rodas grūtības noturēt uzmanību.53 Arī savas darbības vadība, kas ir cieši saistīta ar uzmanību, šiem cilvēkiem bieži sagādā problēmas. Pie kognitīvajām prasmēm pieder ne vien informācijas apstrāde, bet arī domāšana un atmiņa. Vecākiem vai skolotājam, vadot bērna kognitīvo prasmju attīstību, ir ļoti būtiski skolēnā pašā uziet vēlmi mācīties. Mācību procesā noder spēles elementa izmantošana, konkrētums un dažādu sensoro kanālu izmantošana, jēdzienu un citu parādību nosaukšana vārdos, nepieciešamā laika atvēlēšana, kā arī darbs nelielās grupās.

                Kognitīvo prasmju attīstība ir ļoti būtiska. Ikvienam bērnam jāapgūst kognitīvās pamatprasmes, lai spētu patstāvīgi loģiski domāt, saskatītu pasauli kā sistēmisku un jēgpilnu struktūru un zinātu, kā savas zināšanas un prasmes izmantot jaunās situācijās. Kognitīvo prasmju attīstīšana ir priekšnoteikums cilvēku ar autismu resursu pielietošanā – tādējādi viņi iemācās izmantot savas dotības, kas var būt saistītas gan ar zināšanām, gan prasmēm. Organizēta darbība vienmēr prasa kognitīvās prasmes, tāpēc to attīstīšana ir ļoti svarīga. Kognitīvo pamatprasmju apguve var ievērojami vairot panākumus un prieku mācību procesā.53 Svarīguma ziņā tikai pēc tam nāk mācīšanās pamatprasmju – lasīšanas, lasītā izpratnes un rakstīšanas – trenēšana.

                Izmantojot savas dotības, bērns gūst iespēju kļūt par savas dzīves subjektu, nevis tikai par tās objektu. Dotības palīdz būt īstam darītājam un ņemt dzīvi savās rokās. Tas var kalpot arī par atbalstu mācību procesā, kā lasāms nākamajā piemērā.

                Kādu zēnu ar autismu ļoti interesē vilcieni. Viņa mamma prāto, kā šo īpašo interesi un dotumu – vilcienu atpazīšanu un spēju noturēt uzmanību uz vilcieniem – izmantot, mācoties citas lietas.


                Interese par vilcieniem var palīdzēt dažādu lietu apguvē, piemēram, zēna dienas-kārtību varam atainot horizontālā veidā kā vilcieniņu. Mamma prāto, kā bērna interese par vilcieniem varētu viņus vienot un veicināt abu savstarpējās attiecības. Tā rezultātā abi sāka kopīgi apmeklēt dzelzceļa muzeju un mēdza doties uz vietējo dzelzceļa staciju aplūkot tur stāvošos vilcienus, un pārrunāja redzēto.56Ar vilcienu palīdzību var mācīties dažādas krāsas, apgūt skaitīšanu, paplašināt vārdu krājumu u. tml.

                Līdztekus pozitīvas daudzveidības idejai vajadzīga arī uz resursiem vērsta domāšana: sabiedrība, kas atbalsta indivīdu dotību izpaušanos, nodrošina cilvēku dzīves kvalitāti un tādējādi arī visas sabiedrības uzplaukumu. Galu galā tas nāk par labu visiem, taču galvenokārt pašam indivīdam, jo viņa dotības kļūst par lielisku palīgu dzīves procesā. Ļoti svarīgs pieaugušā uzdevums ir pamanīt un atbalstīt bērnu un jauniešu īpašās dotības. Vecāku, skolotāju un citu apkārtējo pieaugušo sniegtā atgriezeniskā saite var atbalstīt pozitīva paštēla veidošanos un vienlaikus spēcināt motivāciju.57

                Avoti:  Sointu u. c. 2018. Käyttäytymisen ja tunteiden vahvuuksien arviointiväline. PS-kustannus, Hel-sinki.
                Epstein, M. H. 2004. Behavioral and Emotional Rating Scale: A Strength-Based Approach to Assessment (2. izdevums). PRO-ED, Ostin, Texas.

                <- Sākums

                Jāvairo iecietība pret sevi 

                Pieņemoša vide sniedz bērnam vai jaunietim ar īpašām vajadzībām tādas prasmes, kas viņam palīdz gan attiecīgajā brīdī, gan nākotnē. Šāda vide ne vien pauž līdzcietību, bet arī māca bērniem un jauniešiem būt iecietīgiem pašiem pret sevi. Šī prasme ietekmē gan psiholoģisko labklājību, gan veselību. Līdzcietība un iecietība visā visumā palīdz cilvēkiem labāk tikt galā ar dzīvi.58 Līdzcietīga gaisotne veicina drošības sajūtu, kas ir galvenais apguvi ietekmējošais faktors. Tas ir ārkārtīgi svarīgi bērniem un jauniešiem, kam nepieciešama īpaša palīdzība, jo viņi bieži saskaras ar situācijām, kuras uztver kā problemātiskas. Bērna vai jaunieša dzīvesprieku izšķiroši ietekmē arī viena patiesi gādīga un droša pieaugušā klātbūtne.59

                Iecietība pret sevi – tā ir labvēlīga, nenosodoša attieksme pret sevi. Novērots, ka iecietība pret sevi mazina nomāktību, depresiju un stresu.60 Iecietība palīdz bērnam vai jaunietim ar īpašām vajadzībām attiekties pret sevi un saviem uzdevumiem ar lielāku iejūtību. Te der salīdzinājums, ka lidmašīnās skābekļa maska vispirms ir jāuzliek sev un tikai tad var palīdzēt citiem, jo bez iecietības pret sevi ir grūti būt iecietīgam pret citiem.

                Mūsdienās bieži jau maza bērna darbības vidē iezīmējas nepieciešamība būt prasmīgam un svarīgam, labākam par vidējo. Šai virzienā var vest arī vecāku vai citu pieaugušo uzskati par bērnu. Gadās, ka uz bērnu tiek liktas cerības, ko pieaugušais nav spējis piepildīt pats savā dzīvē, citkārt bērnam uzstādītās prasības ir neproporcionālas viņa spējām un prasmēm.

                Cilvēkiem ir dabiski salīdzināt savu veikumu ar citiem, turklāt sava veikuma izvērtēšana un salīdzināšana bieži vien notiek automātiski. Profesore Kristīna Nefa pētījusi iecietību pret sevi, tāpēc norāda: lai cilvēks justos labāk, domājot par sevi, pilnībā jāatsakās no sevis nosodīšanas un vērtēšanas.61 Saprotams, savu robežu apzināšanās ir saprātīga nepieciešamība, tas ir priekšnoteikums arī piemērotas profesijas izvēlē.

                Un tomēr, nemitīga sevis vērtēšana jebkuram cilvēkam uzdzīs nepietiekamības sajūtu un nepārliecinātību, kas var novest pie šo jūtu izgāšanas uz apkārtējiem. Ja cilvēkam ir īpatnības, kas ietekmē viņa veikumu ikdienišķās lietās un uzdevumos, izjūtas, salīdzinot paša nepilnīgo veiktspēju ar citiem, bieži vien ir vēl spēcīgākas. Bērniem un jauniešiem trūkst paņēmienu problemātisku emociju izlādēšanai, līdz ar to tās var pilnībā paralizēt spēju darboties vai izvest no pacietības.

                Pēc Nefas rakstītā, pašapziņu vairs neuzskata par pozitīvas garīgās veselības rādītāju, jo tā var būt saistīta ar kaitīgiem faktoriem, piemēram, sevis izcelšanu pāri  citiem vai egocentrismu. Mūsdienās garīgo veselību mēra iecietībā pret sevi, jo tai piemīt tie paši plusi, kas pašapziņai, tikai bez nevēlamajām izpausmēm. Pētījumi liecina, ka iecietība pret sevi ir iedarbīga metode, lai attīstītu veselīgas emocijas un justu apmierinājumu ar dzīvi.62 Iecietības pret sevi veidošanos bērnā veicina vecāku iecietība pret bērnu, savukārt bērna kritizēšana veicina paškritiku.63

                Kļūdas un nepilnības ir cilvēka dzīves sastāvdaļas, tieši tāpat kā panākumu brīži un katra individuālās dotības. Tiekšanās pēc pilnības neatbilst realitātei. Kad satrauktu prātu nomierina ar iecietību, arī grūtos brīžos ir vieglāk saprast, kas ir pareizi un kas ne.64 Faktu pieņemšana pieder pie iecietīgas attieksmes pret sevi un savu dzīvi. Mācot bērniem būt iecietīgiem pret sevi, mēs viņiem palīdzam tikt galā ar dzīvē neizbēgami pastāvošajām sāpēm un nepilnībām. Ar iecietību izturoties pret sevi, vecākam būs vieglāk pārvarēt ar bērnu audzināšanu saistītus vilšanās brīžus un problēmas.65

                Savu veikumu drīkst salīdzināt tikai ar paša agrāko veikumu. Neveiksmes allaž sniedz iespēju mācīties un attīstīties.66 Iecietība pret sevi arī pieaugušajiem ir svarīga prasme. Dzīvojot ar īpašo bērnu, vecāki bieži vien jūt bēdas, nepilnīgumu vai raizes par nākotni. Pie šīm izjūtām jāapstājas un jāizturas pret tām ar iecietību, apzinoties, ka arī pašam nepieciešams mierinājums. Šai gadījumā pret sevi un savām jūtām vērsta iecietība jeb negatīvo emociju pieņemšana rada jaunas, pozitīvas emocijas.67 Sk. kādas mātes pieredzes stāstu 52. lappusē.

                Ja pieņem dzīvē klātesošās ciešanas, prāts nomierinās. Savukārt iekrājušās neizstrādātas jūtas laupa spēkus. Piedzīvojot grūtības, iejūtīga, iecietīga attieksme pret sevi nozīmē to, ka mēs apstājamies parūpēties un mierināt sevi. Svarīgi ir paturēt  prātā, ka itin visi dzīvē saskaras ar grūtībām. Palīdz arī pārliecīga nekavēšanās pie sarežģījumiem, lai tādējādi vēl vairāk netiktu uzsvērta to nozīme. Jācenšas vairot līdzsvaru dzīvē, grūtā brīdī piedomājot arī par tām jomām, kurās viss ir kārtībā.68

                Iecietība pret sevi saistīta arī ar mums visiem tik svarīgo izturību, neatlaidību, citiem vārdiem – spēju panest vilšanos. Ja pret nejaušām neveiksmēm prot pareizi attiekties, tas palīdz arī pret sevi izturēties iecietīgi. Cilvēkiem ar mācīšanās grūtībām neatlaidība ir ārkārtīgi nepieciešama prasme. Tā aug, ja bērnam pateicas un sniedz pozitīvu atgriezenisko saiti arī par centību vien, nevis tikai par galarezultātu.69 Neatlaidību, izturību un spēju panest vilšanos var trenēt kopā ar bērnu, piemēram, attiecoties pret neveiksmēm ar humoru un atkārtotu pūliņu nepieciešamību uztverot viegli, kā neizbēgamu darbošanās sastāvdaļu.

                No zemāk minētajiem vingrinājumiem izvēlies vienu. Pievērsies tam un vienu nedēļu apzināti centies to ievērot. Kaut arī fokusējies uz vienu no vingrinājumiem, paturi prātā arī citus. Pavēro, kā tava rīcība ietekmē bērnu vai jaunieti. Kad jūti, ka attiecīgais vingrinājums ir apgūts, izvēlies nākamo un fokusējies uz to. 

                1. Kad ikdienā rodas situācijas, kas bērnam vai jaunietim raisa nepatīkamas izjūtas (dusmas, vilšanos, bēdas, bailes), piedāvā savu klātbūtni un iespēju kopīgi atbrīvoties no šīm emocijām. Pieaugušā tuvums palīdz bērnam drošā veidā izlādēt problemātiskās jūtas, kamēr pašam emociju apstrāde un pārvaldīšana vēl tik labi nepadodas. Piedevām vari palīdzēt bērnam atpazīt savas izjūtas un padarīt problemātiskās emocijas normālas, piemēram, sakot: “Es redzu, ka tu esi dusmīgs/vīlies/bēdīgs/nobijies, nāc, pasēdi man klēpī, nomierinies.” Vienīgi jāņem vērā, ka bērnus ar pastiprinātu sensoro jutību otra cilvēka tuvums var arī apgrūtināt.
                2. Kad bērnam vai jaunietim neizdodas darāmais, saki: “Tas nekas, pamēģināsim (vēlāk) vēlreiz.” Paslavē bērnu par centību. Dažkārt centieni nenes cerētos rezultātus, tādā gadījumā ir vērts kopā ar bērnu vingrināties darīt attiecīgo lietu citādi, piemēram, ar vecāka palīdzību vai ņemot talkā palīglīdzekli.
                3. Kad darāmais labi padodas, uzslavē un atalgo bērnu atbilstošā veidā.
                4. Sarunā izcel bērna vai jaunieša stiprās puses un apliecini, ka vilšanās, neveiksmes un problemātiskas izjūtas ir cilvēka dzīves sastāvdaļa. Ka tā gadās visiem.
                5. Pozitīvās uzvedības apguve ir priekšnoteikums iecietībai pret sevi. Piedāvā bērnam iespēju vingrināties būt izpalīdzīgam un gādīgam.
                6. Mācies uztvert bērnu kopumā un pozitīvi, kā arī palīdzi viņam paraudzīties uz sevi kopumā un pozitīvā veidā. Saki bērnam, ka viņš ir vienreizīgs un vērtīgs tieši tāds, kāds ir.
                7. Saki bērnam vai jaunietim, ka viņš ir labs tieši tāds, kāds ir. Iemācies pieņemt gan sevi, gan bērnu tieši tādu, kāds tas ir. Apzināti centies pieņemt sava bērna neiropsihiatriskās īpatnības, lai arī tās reizēm rada sarežģījumus. Ievēro, kāda ir sajūta pēc tam, kad esi apzināti pozitīvi domājis par bērna īpatnībām.
                8. Mudini bērnu vai jaunieti vērtēt savus sasniegumus salīdzinājumā ar savu agrāko veikumu.
                9. Iemācies arī sevi uztvert kā vienotu veselumu un pozitīvā gaismā. Vari uzrakstīt sev līdzjūtības pilnu vēstuli no “gudrā drauga viedokļa”. Iztēlojies, ko kāds līdzjūtīgs, dzīvesgudrs draugs teiktu par tavām nepilnībām, dotībām un to, kā līdz šim tev ir veicies bērnaudzināšanā. Vēstulē uzraksti vismaz desmit līdzjūtības pilnus teikumus un pēc tam skaļi nolasi to sev priekšā! 

                Avots: Neff, 2016. Uusitalo-Malmivaara ja Vuorinen, 2017.

                <- Sākums

                Atbalsts sabiedriskajā dzīvē

                Neiropsihiatrisko diagnožu simptomu aina var būt atšķirīga, taču gan AST, gan UDHS un TS diagnozei raksturīgas grūtības izprast sociālas situācijas un piemērot savu darbību mainīgo situāciju prasībām.

                Bērniem ar autismu sociālie kontakti var būt stipri vien vērsti uz noteiktas vajadzības apmierināšanu, un pieaugušie tajos var būt daudz vairāk iesaistīti nekā vienaudži.70 Piemēram, varbūt bērns aktīvi komunicē ar pieaugušo, lai pārrunātu sevi interesējošas tēmas, vai komunicē vienīgi tad, kad vajadzīgs kāds priekšmets vai kas cits, ko var pasniegt tikai pieaugušais.

                Komunikācijas prasmju un sociālo prasmju trūkumus noved arī pie tā, ka ir grūtāk atrast kompāniju, kas liktos patiešām savējā, un ka bērna īpatnības citos raisa aizspriedumus. Projekta “Netraucēta bērnība” ietvaros veiktajā aptaujā uzrādītā vientulība un draugu trūkums ir problēma bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ikdienā. Sabiedriskums ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Tomēr vajadzība pēc saskarsmes var būt atšķirīga: vienam cilvēciski kontakti un sabiedriska darbošanās ikdienā var būt vairāk nepieciešama nekā otram.

                Pieņemoša vide palīdz bērnam vai jaunietim atrast piemērotu kompāniju un cilvēkus. Šādu atbalstu, savstarpēji sadarbojoties, var sniegt arī dažādi speciālisti (jauniešu speciālists, skolēnu aprūpes darbinieks vai vecāki).

                Draudzība pasargā jaunieti un kalpo par spoguli, ar kā palīdzību apjaust savu identitāti. Tā kā uzsākt jaunu vaļasprieku vai kādu citu nodarbi un padarīt iesaistīšanos ikdienišķu var būt problemātiski, sociālā darbošanās jāplāno kā ikdienas sastāvdaļa. Piemēram, laba ideja ir skolas ikdienā integrētas spēļu grupas vai vienaudžu grupiņas.71 Tiesa, bērnu vai jaunieti nedrīkst spiest piedalīties sociālās nodarbēs, viņam ir tiesības izvēlēties darbošanos vienatnē.

                <- Sākums

                Atsauces

                1. Kelloniitty & Piekäinen 2013.
                2. Eholālija nozīmē vārdu vai teikumu atkārtošanu, tā mēdz būt raksturīga bērniem ar autismu.
                3. Vuori u. c. 2017.
                4. Katarīna Bergrena savā rakstā rokasgrāmatā “Ardievas šķēršļiem”, 29.11.2018.
                5. Raksts Esteettömyys Somijas Invalīdu apvienības vietnē https://www.invalidiliitto.fi/tietoa/liikkumisen-tuen-palvelut/esteettomyys (lasīts 21.05.2018).
                6. Vietne “Kultūru visiem!” http://www. kulttuuriakaikille.fi/saavutettavuus_mita_on_ saavutettavuus_sosiaalinen_saavutettavuus (lasīts 06.11.2018.).
                7. Vairāku bērnu ar neiropsihiatriskām diagnozēm mātes Kirkas stāsts pilnībā lasāms 110.–113. lappusē.
                8. Somijas Vienlīdzības likums, http://www. finlex.fi/fi/laki/alkup/2014/20141325 (lasīts 21.05.2018.).
                9. Moberg u. c. 2015, 51. lpp.
                10. Heinämäki 2007, 36. lpp.
                11. Par īpašo apmācību un atbalstu mācībās papildu informācija rodama 3. nodaļā.
                12. Lakkala 2007.
                13. Somijas statistikas pārvalde Tilastokeskus, 11.06.2018.
                14. Agrīnās izglītības likums Varhaiskasvatuslaki 2 a § (8.5.2015/580).
                15. Pamatizglītības likums Perusopetuslaki 21.8.1998/628.
                16. Pamatizglītības likums Perusopetuslaki 21.8.1998/628.
                17. Izglītības un kultūras ministrijas izdevums 03.2017. Vaativa erityinen tuki esi- ja perusopetuksessa. Kehittämisryhmän loppuraportti 2017.
                18. Apvienība cilvēkiem ar garīgo atpalicību Kehitysvammaliitto 2012, 17. lpp.
                19. Moberg u. c. 2015, 114. lpp.
                20. Apvienība cilvēkiem ar garīgo atpalicību Kehitysvammaliitto 2012, 18. lpp.
                21. Vidusskolas mācību programmas pamatpostulāti un rokasgrāmata “Bez šķēršļiem uz vidējo izglītību” http://www.oph. fi/download/163833_esteettomasti_toisen_ asteen_opintoihin.pdf (lasīts 15.06.2018.).
                22. Par to stāstīts arī laikraksta Helsingin Sanomat pielikumā Kaupunki 14.12.2017.
                23. Moberg u. c. 2015, 86.–87. lpp., kā arī 115. lpp.
                24. Vidusskolu likums 21.8.1998/629, § 13; raksts Erilaisen oppijan tuki. Lukio-opetus vietnē eNorssi http://www.enorssi.fi/opetus/erilaisen-oppijan-tuki/lukio-opetus/EOT_lukio_ohjaavat. pdf (lasīts 15.06.2018.).
                25. Somijas skolu pārvaldes Opetushallitus vietne http://www.oph.fi/download/187867_Kokkonen_ HOKS.pdf (lasīts 05.11.2018.); Hirvonen 2018, 10.
                26. Virta & Salakari 2012, 22. lpp.
                27. Virta & Salakari 2012, 21. lpp.
                28. Virta & Salakari 2012, 21.–22. lpp.
                29. Leppämäki & Savikuja 2017, 112. lpp.
                30. Leppämäki & Savikuja 2014, 98. lpp.
                31. Leppämäki & Savikuja 2014, 99. lpp.
                32. Määttä & Rantala 2016, 62.–64. lpp.
                33. Moberg u. c. 2015, 17. lpp.
                34. Terminu “neirotipisks” ieviesa cilvēku ar autiska spektra traucējumiem kopiena, lai – daļēji ar ironiju – apzīmētu cilvēkus bez tādām neiroloģiskām īpatnībām kā autisms u. tml., pamatoti uzskatot, ka arī tiem pienākas savs apzīmējums (“diagnoze”). Tas izrādījās noderīgs termins, kuru pārņēma un šobrīd lieto arī zinātnieki un praktiķi, apzīmējot neiroloģiski tipisku attīstību. (Latviešu redakcijas piezīme.)
                35. Lawson 2008.
                36. Lawson 2008, 26. lpp.
                37. Clark 2008, 11. lpp., Losones grāmatas ievadā.
                38. Piemērs ņemts no grāmatas Inkluusio (Kehitysvammaliitto 2012).
                39. “KESY: saruna simbolos” vietnē https://vanhempainliitto.fi/tyokalut/kesy/.
                40. Määttä & Rantala 2016, 65. lpp.
                41. Ferguson & Ferguson 1987.
                42. Knoblock, 346.–391. lpp.
                43. Uusitalo-Malmivaara & Vuorinen 2017, 17.–20. lpp.
                44. Uusitalo-Malmivaara & Vuorinen 2017, 25. lpp.
                45. Uusiautti 13.06.2017.
                46. Juusola 2015, 72. lpp.
                47. Piemērs no Juusola 2015, 79. lpp.
                48. Vermeulen 2013, 24.–25. lpp.
                49. Sandberg 2018, 28.–31. lpp.
                50. Sandberg 2018, 24. lpp.
                51. Määttä & Uusitalo 2008, 7. lpp.
                52. Seligman 2003.
                53. Sointu u. c. 2018, Puukari u. c. 2017, 111. lpp.
                54. Kyrö-Ämmälä, Määttä & Uusitalo 2008, 27. un 31. lpp.
                55. Punkti 1–7: Uusitalo-Malmivaara & Vuorinen 2017, 61.–62. lpp.
                56. Piemērs no Schroeder 2009, 61. lpp.
                57. Sointu u. c. 2018, 16. lpp.
                58. Piemēram, Kirby 2017.
                59. Uusitalo-Malmivaara & Vuorinen 2017, 121.–122. lpp.
                60. MacBeth & Gumley 2012. Pessi, Martela & Paakkanen 2017, 22. lpp.
                61. Neff 2016, 17. lpp.
                62. Neff 2016, 19. un 25. lpp.
                63. Neff 2016, 40. lpp.
                64. Neff, 25. lpp.
                65. Neff, 264.–278. lpp.
                66. Neff, 99. lpp.
                67. Neff, 153. lpp.
                68. Neff, 27. lpp.
                69. Uusitalo-Malmivaara & Vuorinen 2017.
                70. Labi palīglīdzekļi faktu pieņemšanā ir internetā atrodami un individuāli veicami pieņemšanas un uzticēšanās terapijas (Acceptance and Commitment Therapy) vingrinājumi.
                71. Kangas 2007, Jackson u. c. 2003.
                72. Kangas 2007.

                Pirkumu grozs

                Pirkumu grozs ir tukšs.